Jēkabpils Vēstures muzejā — Krustpils pilī — notika grāmatas “Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums vēsturiskajos Aizkraukles un Jēkabpils rajonos” atvēršana. Grāmatas autore ir Mārīte Putniņa — vēstures doktore, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas Zemgales reģionālās nodaļas inspektore. Grāmatā aprakstītas un ilustrētas 18 Aizkraukles puses baznīcas.
Par pasākuma norises vietu bija izvēlēta Krustpils pils lielā zāle, kurā pašlaik notiek remontdarbi — līdzīgi kā daudzos dievnamos visā Latvijā. Izdevniecības “Neputns” pārstāve grāmatas prezentācijā teica, ka ar šo izdevumu un sēriju kopumā Latvijā tiek aizpildīti vēstures baltie plankumi, lai gan, turpinot izzināt vēstures faktus, priekšā vēl liels darbs. Grāmatas tapšanā lielu darbu ieguldījuši arī fotogrāfs Ints Lūsis, redaktore Ieva Jansone, grāmatas māksliniece Inta Sarkane, Gunta Bistere, kas zīmējusi baznīcu plānus visām sērijas grāmatām, un citi. Grāmata tulkota arī krievu valodā.
Autore Mārīte Putniņa stāsta, ka grāmatu sērija par sakrālo arhitektūru un mākslu sākta vēl laikā, kad Latvijā bija spēkā administratīvais iedalījums — rajoni. Viņa teic, ka, salīdzinot Aizkraukles puses sakrālo mantojumu, piemēram, ar Zemgales lielāko daļu, Sēlijā, kurā daļēji ietilpst bijušais Aizkraukles rajons, līdz mūsdienām saglabājušās mazāk Ketleru dinastijas valdīšanas laikā, pēc 1567. gada, celtās baznīcas. Slavenākā no tām, kas saglabājusies, ir Neretas luterāņu baznīca. Īpaši atzīmējama Ērberģes luterāņu baznīca ar tajā esošajiem gleznojumiem. Arī Sēlijas baznīcās, līdzīgi kā visā Kurzemes hercogistē, strādāja kokgriezēji, un tāpēc tajās sastopami baroka laikam raksturīgi kokgriezumi un to izcelsmi galvenokārt saista ar meistariem no Subates. Lielākā daļa šo darbu gan pārcelti uz dažādiem muzejiem, un vien fragmentāri, piemēram, Asares luterāņu baznīcā saglabājusies kancele. Par vienu no lielākajiem zaudējumiem sakrālā mantojuma jomā Mārīte Putniņa nosauc Jaunjelgavas luterāņu baznīcu, kas nodega 1947. gadā un ar kuru pilsēta zaudēja lielu daļu no sava “svara”. Otrs liels zaudējums ir Kokneses pareizticīgo baznīcas uzspridzināšana 1965. gadā, atklājot Pļaviņu HES. Grāmatā aplūkojama arī unikāla fotogrāfija, kurā redzams šīs baznīcas iekšskats. Fotogrāfijas meklēšanā palīdzējusi Kokneses novada pašvaldība, atrodot baznīcas priestera mazdēla kontaktus.
Interesants ir fakts, ka Kaldabruņā, Jēkabpils novada Rubenes pagastā, esošajā baznīcā joprojām apskatāms sols un kristāmtrauks — atribūti, ko lietoja, kristot Raini. Grāmatas autore aicina bez ievērības neatstāt šī izdevuma vāka aizmugurē redzamo gleznas, kas ļoti sliktā kārtībā atrasta Rubeņu baznīcas bēniņos, fragmentu. Šī kopā ar kādu citu gleznu restaurēta un paglābta no bojāejas un ir daļa no kopējā vēstures mantojuma. Pateicoties tiem, veidojas mūsu izpratne par valsts vēsturi, un katrs priekšmets, nodots nākamajām paaudzēm, ir unikāla vērtība.
Grāmatu var iegādāties izdevniecības “Neputns” mājaslapā internetā, veikalā Tērbatas ielā 49/51, Rīgā, kā arī tā ir Nacionālajā bibliotēkā, Rīgas Centrālajā bibliotēkā, “Jāņa Rozes” un “Valtera un Rapas” grāmatu veikalos. ◆
