Rīt Kokneses vidusskolas skolotājam Jānim Blesem būtu 85. Būtu… Šopavasar viņš aizgāja aizsaulē.
Rīt Kokneses vidusskolas skolotājam Jānim Blesem būtu 85. Būtu… Šopavasar viņš aizgāja aizsaulē.
Daudziem koknesiešiem viņa vārds dzejas lappusē radīs izbrīnu. Skolotājam nepatika publicitāte, popularitāte, pūlis. Par to, ka viņš raksta dzejoļus, zināja tikai viņa sieva Līvija.
— Nevēlos, ka cilvēks tā vienkārši aiziet, gribas, lai viņš vēl turpinās, — teica viņa un uzticēja “Staburagam” vīra vārsmas.
Atceras 18. novembri
Skolotājs Jānis Blese ir viens no 12 cilvēkiem, kuriem šogad piešķīra Kokneses Goda pilsoņa nosaukumu.
Jānis Blese dzimis 1917. gada 13. oktobrī Petrogradā skolotāju ģimenē. Reiz kādā sarunā viņš teica: “Tas ir dīvaini, bet es atceros 1918. gada 18. novembri. Mēs bijām uz tilta. Mani, gadu vecu zēnu, māte bija piespiedusi pie krūtīm, un mēs gaidījām tēvu. Es, protams, nesapratu, kas tas par notikumu, bet atminos prieku, kad tēvs atgriezās no Nacionālā teātra, kur bija pasludināta Latvijas neatkarība.”
Leģions “iecērt pliķi”
Pirmās atmiņas par Koknesi zēnam ir no 1929. gada — viņa tēvam, izcilajam valodniekam Ernestam Blesem, te piešķīra apbūves gabalu.
No 1936. līdz 1944. gadam Jānis Latvijas Universitātē studēja ģeoloģiju, līdztekus pabeidza arī Franču institūtu. 1944. gadā jaunekli iesauca Latviešu leģionā, un šis fakts zinātkārajam puisim turpmākajā dzīvē iecirta ne vienu vien sāpīgu pliķi. Bieži nācās stiprāk sakost zobus un veikt savu darāmo.
No skolas neaiziet
1947. gadā Jānis sāka strādāt Koknesē, Krievkalna septiņgadīgajā skolā, bet kādam viņa pagātnes “traips” šķita pārāk melns, un Jānis no skolas aizgāja. Trīs gadus viņš pie ārsta Strazdiņa strādāja par dezinfektoru, pēc tam atkal atgriezās skolā un strādāja par laborantu, vēlāk iekārtoja darbmācības kabinetu un mācīja skolēniem šo priekšmetu. Lai varētu turpināt strādāt skolā (iepriekšējos izglītības dokumentus uzskatīja par nederīgiem — aut.), Jānis 1967. gadā beidza Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultāti. Līdz aiziešanai pensijā 1982. gadā — viņš strādāja Kokneses vidusskolā.
Viņa Dievs ir daba
Lai cik dīvaini liktos, Jānis Blese nekad nav gribējis būt skolotājs, viņam šis darbs nelicies vilinošs. Viņš būtu gribējis strādāt kādu pētniecisku, zinātnisku darbu.
Šīs nepiepildītās ilgas izpaudās viņa ārpusskolas darbā. Skolotājs izdevis brošūru “Retie augi un dzīvnieki”, vairākkārt publicējies “Dabas un vēstures kalendārā”, rakstījis par pazemes upēm, daudz pētījis Daugavas ielejas augus, atklājis vairākas jaunas augu sugas.
Savulaik skolotājam mājās 40 atvilktnēs glabājās pārakmeņojumi, ko viņš bija savācis Daugavas krastā. Nu tie nodoti Dabas muzejam. Skolotāja Dievs bija daba, reliģija — tautasdziesmas.
Pieminekli sev skolotājs uzcēla, uzrakstot grāmatu “Koknese”. Pamatīgajā septiņdaļīgajā pētījumā ir Kokneses vēsture, sākot no 13. gadsimta.
“Jaunekļa gados man patika stāvēt pilsdrupās un iztēloties senus vēstures notikumus, domās redzēju kuģus, kas piestāj Daugavas krastā,” tā kādā sarunā teica Jānis Blese.
Nu sapņotājs aizgājis pa zvaigžņu ceļu. Vien atstātajos dzejoļos jūtama mūžības dvesma ar pārliecību, ka “svēts neprāts un alkaina trauksme nāks atpakaļ nākamās audzēs”.
Ir Veļu laiks. Rīt Baznīcas kapos degs svecītes, arī pie Jāņa Bleses atdusas vietas. Cilvēks jau nemirst, beidzot zemes gaitas. Viņš turpinās cilvēkmīlestībā.
***
Mēs atdzimsim zālē un augļos,
un zeltainos labības graudos,
un atkal viss dzīvs būs kā toreiz,
kad strāvoja reiz mūsu audos.
Un ievziedu rūgtajā smaržā,
un skareņu liegajā trīsā.
Mēs dzīvosim vēlreiz to dzīvi,
kas pagāja mulsumā īsā.
No graudiem, ko saberzīs maizē,
no augļiem, ko bijīgi raudzēs,
svēts neprāts un alkaina trauksme
nāks atpakaļ nākamās audzēs.
Šis neprāts tos kalngalos aizdzīs,
un alkas tos tālumos sūtīs,
tie slavēs un lādēs mūs mirstot
ar pēdējo sirdspukstu krūtīs.
***
Ziemai nākot
Ir septembra vidus. Jau šorīt bij’ salna,
kaut astras un dālijas pumpuros vēl.
Tā rītausmā nokāpa balta no kalna,
un ziediem likt nomirt tai nebija žēl.
Ir vasara garām. Jau elsot sāk vēji
un kritušās lapās par mūžību šalc.
Cik maz vairs ir dienu, kad uzkritīs spēji
un klāsies pār zemi sniegs, stindzis un balts.
Vēl negribas ticēt, ka ziema tik tuvu
vēl sirdī tāpat kā, kad vasara bij’.
Bet jāteic ir paldies par visu, ko guvu,
kad rudens jau atvadām vainagus vij.
Ir ziedi, kas nākamgad uzplauks no jauna,
gan atvērsies tulpes, balts ievai būs zars.
Bet likteņa roka ir auksta un ļauna:
Man nenāks pēc ziemas šīs pavasar’s.
***
Līdzīgi vēlam vasaras ziedam
man vajag uzziedēt vēl.
Lai tad, pret ziemu iedams,
atmiņās jaustu,
kā pusdienas saule kvēl,
un acīm neviļus aizliktu plaukstu.
Sniegainās takās un klajos varbūt
bijušie dienvidi sildīs:
saulainu atspulgu dvēselē lies,
un nebūs tad grūt’,
kad irdenās smiltīs
pēdējais gājiens pret kalnu ies.
***
Ir tomēr kas stiprāks par nāvi,
kas nepazīst šaubu un grēka —
reiz dzīvību, pasaulē laistu,
nevienam vairs izdzēst nav spēka.
Vai nenojaut dīvainu jēgu
tu gaitās — gan savās, gan manās,
ka visam, kas bijis šai saulē,
ir atkal reiz atgriešanās?
Vai nelasi zālē un lapās,
un cilvēku likumos svētu —
it visam tik tādēļ ir jāiet,
lai vēl vienreiz atgriezties spētu!
***
Es pateicos mirkļiem tiem svētiem,
ko Dievs man licis piedzīvot,
kad, skanot ritmiem nedzirdētiem,
viss sapņos jaustais vārdus rod.
Es pateicos, ka cauri šalcis
man sfēru koncerts varenais,
ka tas, pēc kā es vienmēr alcis,
ir manī dedzis brīžos šais.
Un tad, kad aprimušas liesmas,
kad brīnums gaisis tālumā,
tad šādas īsas, mazas dziesmas
ir viss, kas palicis no tā.
***
Lūgums
Un tad, kad tu redzēsi mani
ar zilganu seju un lūpām,
Ar stingušiem pirkstiem un liksies,
ka atdots jau mūžības šūpām,
Es iesākšu ceļu pret tālēm,
no kurām nav atgriezties ļauts.
Tad neliec man steigties tik ātri,
jo viss, ko par dzīvi te sauc,
Ir dārgāks par stāstiem, ko teiksmas
par turienes svētlaimi klāsta.
Tad netici tam, ka es guris,
Ka aizmirsis kārot pēc glāsta,
Un netici meliem, ka sauli
un ūdeņus zilos, kas mirdz,
Man apnicis būtu jau pielūgt
un visu to aizmirstu sirds.
Un netici pasakām tukšām,
ka sievietes dievišķo miesu
Man apnicis būtu nu glāstīt
un slāptu jau pastaro tiesu.
Sauc mani vēl atpakaļ dzīvē,
sauc mani vēl mīlēt un ciest.
Par to, ka ir jēga vēl citam,
es neliedzu gudrākiem spriest.
