Jānis Ūdris iepriekš bija pazīstams kā Latvijas valsts oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” ārpolitikas redaktors, bet jau vairākus gadus viņš žurnālistikā aktīvi nedarbojas, jo ir pievērsies grāmatu rakstīšanai. Ar savu pēdējo grāmatu — biogrāfisko romānu “Ulmanis. Lielā Kārļa testaments” — rakstnieks sabiedrībā izraisīja diskusijas par Ulmaņa dzīves pēdējo gadu interpretējumu un jaunus minējumus, kā viss notika patiesībā.
Apkopo pieredzi
— Daudzus gadus darbojāties žurnālistikā. Kāpēc pievērsāties grāmatu rakstīšanai?
— Svētais Augustīns jau pirms daudziem gadsimtiem definēja, ka cilvēka dvēselē ir atbilde uz visiem svarīgākajiem jautājumiem, prāts vien piemeklē argumentus. Kļūt par rakstnieku — tas bija mans dvēseles sauciens, bet arī prāta argumenti bija par. Pēc pusotra gadu desmita darba laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” sapratu, ka esmu uzkrājis ļoti nozīmīgu intelektuālo kapitālu — atziņas par fundamentālām likumsakarībām, kas Latvijas liktenī iezīmējās pagājušā gadu tūkstoša pēdējos un jaunā pirmajos desmit gados. Kā žurnālists esmu bijis 65 valstīs, atspoguļojis pārdesmit valsts vizīšu, izjūtot aizvien lielāku nepieciešamību, pat misiju, šo pieredzi apkopot paliekošākās formās. Avīzes numura, televīzijas vai radio sižeta mūžs ir īss, un milzums vērtīgas informācijas nogrimst aizmirstībā. Esmu pārliecināts, ka bez pilnīga vēsturiska atskata uz noieto ceļu nav iespējams izprast un izvērtēt mūsu pašreizējo situāciju un saskatīt nākotnes metus.
— Kā izvēlējāties personības, savu grāmatu galvenos varoņus?
— Ar Meierovica vārdu man kopš bērnības okupācijas laikā saistījās pirmās zināšanas par brīvo Latvijas valsti. Mans vectēvs apbedīts netālu no Meierovica kapa, un es, mazs puika, omītei uz kapiem līdzi paņemts, allaž aizskrēju pie viņa pieminekļa. Mani saviļņoja tā svinīgums, un es apbēru omīti ar aizvien jauniem jautājumiem — par granīta jaunavu ar sērās noliekto galvu, par ložu pēdām viņas stāvā. Pirmos burtus es vēl pirms ābeces iepazinu uz Meierovica kapa marmora plāksnes: “…Latvija sūtīja reiz pie varenām lielvalstīm tevi prasīt, lai atpakaļ dod tiesības tai atņemtās…”. Atceroties šos bērnības mirkļus, man liekas — uzrakstīt grāmatu par
Meierovicu man bija nolemts, un mana līdzšinējā dzīve bija ceļš uz tās piepildījumu. Kā žurnālists ne reizi vien tikos ar Zigfrīda Annas Meierovica dēlu Gunāru Meierovicu, kļuvām draugi. Tā pamazām uzzināju vairākas unikālas epizodes gan par viņa leģendāro tēvu, gan Gunāra krusttēvu Kārli Ulmani.
Velta mazbērniem
— Ar ko jūs saistīja Kārlis Ulmanis kā personība?
— Kārlis Ulmanis ir visu laiku spilgtākā personība Latvijas politikā, galvenais valsts nodibināšanas celmlauzis. Viņa nopelni neaprobežojas ar strauji pieaugošo labklājību trīsdesmito gadu otrajā pusē vien. Jau līdz 1934. gada 15. maija apvērsumam viņš reižu desmit vadīja valdību, lolodams vērienīgus Latvijas saimnieciskā uzplaukuma projektus, ko atkal un atkal pārsvītroja Saeimas deputātu politiskais savtīgums. Jau grāmatā “Zigfrīda Meierovica trīs Annas” es vairākās epizodēs esmu iesaistījis Kārli Ulmani — Meierovica cīņubiedru, draugu un arī politisko sāncensi. Dažas no šīm epizodēm esmu atkārtojis arī “Lielā Kārļa testamentā” — tagad Ulmaņa redzējumā. Taču “Lielā Kārļa testamenta” ieceres pamatā bija arī pārliecība, ka mūsu tautai vitāli nepieciešams, īpaši šajā smagajā laikā, patiess, vispusīgs Kārļa Ulmaņa dzīves apraksts un viņa lēmumu objektīvs izvērtējums.
— Kad šī grāmata tapa, vai domājāt par lasītājiem, kuriem rakstāt? Kā pašam liekas, kurai paaudzei esat rakstījis?
— Grāmatas titullapā lasāms, ka “Lielā Kārļa testamentu” esmu veltījis saviem mazbērniem un viņu paaudzei, jo rakstot domāju par labāku Latvijas nākotni.
Nepiekrīt
vēsturniekiem
— Kas ir vissvarīgākais, ko ar šo grāmatu vēlējāties atklāt, pierādīt?
— Rakstot sapratu, ka mīlestības trūkuma saknes meklējamas Latvijas kapitulantiskajā pozīcijā 1939. un 1940. gadā padomju ultimātu priekšā. Kārļa Ulmaņa liktenīgajā kļūdā, ko viņš pamazām apjauta mūža pēdējos divos gados trimdā un apcietinājumā, uzzinot, ka viņa cerība, nepretojoties pasargāt latviešu tautu no represijām, bijusi traģiska ilūzija. Diemžēl liela mūsu sabiedrības daļa joprojām dzīvo ar pārliecību, ka 1940. gadā Latvijai nevajadzēja pretoties, jo “citādi būtu bijušas represijas”. Šo tēzi cītīgi uzsver daudzi prominenti mūsu vēsturnieki. Man šāds apgalvojums šķiet kā 14. jūnija, 25. marta, vēl citās deportācijās izsūtīto, Litenē un Centrālcietumā, Sibīrijā un Gulaga arhipelāgā nobendēto piemiņas zaimošana.
— Vai vēsturnieki maldās?
— Karojot pret PSRS agresīvajiem tīkojumiem, kaut arī šis karš būtu beidzies ar kapitulāciju, dzīvā spēka zaudējumi būtu mazāki. Nemaz jau nerunājot par Latvijas starptautisko statusu vēsturiskā perspektīvā. Taču pati smagākā maksa par nepretošanos agresoram, pat vēl lielāka par cilvēku upuriem, par sagrauto ekonomiku un demogrāfiju, ir tautas ievainotā pašapziņa. Mūsu ikdienā joprojām izpaužas 1940. gadā tautas ģenētiskajā atmiņā iekodētā vienaldzība pret savu valsti. Suverēno Latviju, ko mūsu vecvectēvi bija radījuši uz pasaules kara drupām un nosargājuši asiņainajās Brīvības cīņās, ko mūsu vectēvi bija izveidojuši par vienu no pārtikušākajām Eiropas valstīm, bez viena šāviena atdeva nekaunīgu iekarotāju ordai. Ja jau mūsu plaukstošā valsts tik vienkārši tika atdota iekarotājiem, tad varbūt savai valstij arī nav nekādas lielās vērtības? Diemžēl apzināti vai zemapziņā tā domā daudzi — tas arī ir manas grāmatas galvenais vēstījums, un mērķauditorija bija visa latviešu tauta.
Ko nozīmē būt
latvietim
— Kā jums liekas, cik daudz jaunā paaudze zina par Latvijas vēl ne tik seno vēsturi?
— Jauniešu domas mani interesē īpaši, jo tā taču ir Latvijas rītdiena. Mani aizkustināja kādas 18 gadu vecas meitenes vēstule: “Es bieži biju domājusi, ko man nozīmē vārdi “Latvija”, “būt latvietim”. Tagad man liekas — tie nozīmē to pašu, ko “dzīve” un “dzīvot”. ’’ Man ļoti gribētos, lai tieši jaunieši manu grāmatu izlasa ar dvēseli. Tomēr vērojumi liecina, ka lielākā manu lasītāju daļa ir vidējās un vecākās paaudzes cilvēki.
— Cik grāmatā ir vēstures liecību un cik daudz esat ierakstījis savu domu un komentāru?
— Man nav pieņemams apgalvojums, ka par Kārli Ulmani esot maz vēstures materiālu. Padomju impērijai brūkot, mūsu vēsturniekiem izdevās iegūt gan Kārļa Ulmaņa trimdas piezīmes, gan viņa pratināšanas protokolus, šos dokumentus mūsu Vēstures institūts 1994. gadā izdeva grāmatā. Kāpēc divus gadu desmitus šie unikālie materiāli gandrīz nevienu nebija interesējuši? Domāju, tā nav tikai nevīžība un pilsonisko jūtu atrofija. Ir darboņi, kuriem bija izdevīgi sabiedrību neinformēt, uzturot un pat kultivējot melnbaltu Kārļa Ulmaņa tēlu un noslēpjot reālo personību — patriotu, kurš par visu vairāk mīlēja Latviju, veltot tai visu mūžu.
Apcer arī privāto dzīvi
— Kuri bija visspilgtākie brīži, kad izdzīvojāt savas grāmatas varoņa dzīvi?
— Analizējot Kārļa Ulmaņa trimdas piezīmes, īpaši viņa daudzviet pretrunīgos pratināšanas protokolu tekstus, un konfrontējot ar laikmeta kontekstu, iztēlojos apstākļus, kādos šie teksti tapa. Domāju, man izdevās atrast reālo proporciju, cik lielā mērā eksprezidenta trimdas piezīmes tapa pēc paša gribas un cik čekas draudu ietekmē. Savukārt pratināšanas protokoli nepārprotami liecina par spīdzināšanu.
— Kur un kā meklējāt materiālus par Kārli Ulmani? Cik daudz laika tas jums prasīja?
— Precīzu Ulmaņa trimdas mājokļu aprakstu es ieguvu no akadēmiķa Oskara Gerta, ilggadējā “Latvijas Vēstneša” galvenā redaktora, deviņdesmito gadu sākuma aprakstiem — tolaik viņš, būdams “Cīņas” galvenā redaktora vietnieks, bija ar Stavropoles (bijušās Vorošilovskas) varasvīru atbalstu detalizēti izpētījis abus Ulmaņa trimdas mājokļus un no vietējiem vēsturniekiem uzzinājis daudzus interesantus faktus.
— Vai grāmatā ir ieskats arī Ulmaņa privātajā dzīvē?
— Jā, būtisks vektors manā romānā ir Kārļa Ulmaņa privātās dzīves tēlojums. Eksprezidenta atmiņas par sava mūža sievietēm ir viens no grāmatas caurviju motīviem. Šo līniju es aizsāku ar savulaik dramaturga Paula Putniņa atrastajiem faktiem par Kārļa jaunības mīlestību (luga “Kā sapanā”), bet būtiskas psiholoģiskās atziņas par Kārļa Ulmaņa pēdējo lielo nepiepildīto mīlestību ar Īvandi Kaiju ieguvu rakstnieces dienasgrāmatās. Pārējās Ulmaņa sievietes ir rakstnieka iztēle, taču esmu pārliecināts, ka tāda varēja būt notikumu loģika.
Sāpes palīdzēja darbā
— Kurš posms grāmatas rakstīšanā jums likās visgrūtākais? Pie kura visilgāk strādājāt?
— Grūtākais, šķiet, bija darbs pie otrās daļas “Svešatnes sūrā maize”, kurā attēlota Kārļa Ulmaņa trimdinieka dzīve Vorošilovskā — viens gads līdz apcietināšanai administratīvajā nometinājumā, kad eksprezidentam bija nosacīta rīcības brīvība.
— Esat iedziļinājies Kārļa Ulmaņa trimdas piezīmēs. Vai nebija grūti pašam izdzīvot visus tālaika notikumus?
— Bija grūti. Dažas epizodes rakstot, man bija asaras acīs. Taču sāpes arī palīdzēja darbā, jo, rakstot pašas “smagākās” epizodes — par Kārļa Ulmaņa spīdzināšanu un nošaušanu, es jutu: ja tagad apstāšos, būs grūti atsākt. Es Kārļa Ulmaņa pārdzīvojumus “izlaidu caur sevi”. Kārlis Ulmanis daudziem latviešiem bijis, ir un būs Latvijas simbols, un viņa pārdzīvojumi ir arī katra no mums pārdzīvojumi.
— Vai pēc grāmatas uzrakstīšanas pats ieguvāt kādu jaunu atziņu?
— Grāmatas manuskripts jau bija nodots tipogrāfijā, kad es savā Rīgas Lutera draudzē dzirdēju mācītāja atziņu: “Tā ir cilvēka personīgā izvēle — samierināties ar citu izstrādātām klišejām vai iedziļināties parādībā, pieredzot, ka Dievs dod jaunu pārsteidzošu atklāsmi.” Tagad saprotu, ka, rakstot “Lielā Kārļa testamentu”, tā noticis arī ar mani. Iedziļinoties 1940. gada traģēdijā un “izlaižot” to caur savu dvēseli, esmu sapratis mūsu šodienas grūtību cēloni un atradis to atrisināšanas atslēgu. Savas grāmatas epilogā — autora vēstulē “Kārlim Ulmanim debesīs” — es rakstu, ka “Ulmaņa dvēselei, redzot šodienas Latviju, sāp. Bet mēs, šodienas latvieši, viņa dvēseles nastu varam atvieglot, pilnībā izvērtējot Kārļa Ulmaņa lēmumus, arī viņa kļūdas, un izdarot no tām secinājumus. Topot labāki un labāku vēršot mūsu zemi”.
