Dīķī Aizkraukles centrā skaisti zied ūdensrozes. Daudzi pilsētnieki iet garām un priecājas.
Dīķī Aizkraukles centrā skaisti zied ūdensrozes. Daudzi pilsētnieki iet garām un priecājas. Diemžēl ne visiem pietiek tikai ar paskatīšanos. Ievēroju divas jaunās māmiņas ar mazuļiem ratiņos. Viņas meklēja vietu, kā labāk piekļūt ūdenim. Domāju — atvēsinās rokas vai kājas pusdienas svelmē. Nekā… Rokas stiepās pēc ūdensrozēm. Noplūkušas dažus skaistos ziedus, viņas nesa tos saviem lolojumiem. Tādu piemēru saviem bērniem rādot, veidojas nākamā paaudze, kura postīs un lauzīs tāpat.
Ūdensrozes zieds bez ūdens dzīvo neilgi un prieku plūcējam sagādās vien mirkli. Ja katrs aizkrauklietis noplūks pa ūdensrozei, to dīķī nebūs vienā mirklī. Kad iemācīsimies cienīt to cilvēku darbu, kuri gādājuši, lai prieks par apkārtnes skaistumu tiktu visiem?
