Laiku pa laikam pēc Zatlera parauga sev uzdodu jautājumu: “Kas es esmu?” Trakākais, ka pēdējā laikā atbilde ir viena un tā pati: “Esmu ūdensnesējs.” Taisni trakums, nu kam Izabellai vajadzēja to sakņu dārzu? Visu taču var nopirkt “Maximā”. Bet Izabellai vajag, lai ir kā visiem. Viņasprāt, īsts latvietis bez dārza nav latvietis. Viņam obligāti kā kurmim ik pavasari tik jārok un jārok. Un pēc tam jālaista un jālaista. Ja vēl viņa pati laistītu, bet Izabellai jau nav laika — izravē savas puķes, skrien vakaros pie draudzenēm un skatās seriālus. Tā viņai ir veselīga dzīvesveida programma. Bet es tik stiepju ūdeni — vakaros piepildu visas vannas, rītos sešos jau ceļos un tik laistu, un laistu. Kā tāds turks! Varētu jau neliet tik daudz, bet Izabella ieņēmusi galvā, ka mūsu dārzam jābūt labākam nekā Rozālijas. Ja atklāti — ir jau arī. Tik kreņķis, ka pupām kaut kādi kukaiņi uzmetušies. Lasīju ziņas, ka tas karstais laiks pieturēsies līdz septembrim. Tas taču ir vājprāts, man jau pašam gribas kļūt par dārzeni, kurš jāaplaista katru dienu! Vakar it kā lija. Tā jau bija Dieva ķircināšanās! Ne tur kāds slapjums, nekā! Šodien jālaista atkal! Un kam lai pasūdzas?
Indriķis
