Tāpat kā latvāņi, jenotsuņi un Spānijas kailgliemeži, Latvijas vietējo sugu pastāvēšanu apdraud Amerikas ūdeles. Mednieki viņas vaino meža pīļu un citu medījamo putnu skaita samazinājumā, bet putnkopji — mājputnu slepkavošanā.
Bieži jauc ar seskiem
Novados, kur darbojas kažokzvēru audzētavas, iedzīvotāji jau pārdesmit gadu novēro ūdeļu skaita pieaugumu. Ūdeles ir nakts dzīvnieki, un par viņu klātbūtni aizdomas parasti rodas tikai tad, kad saimnieks no rīta atrod beigtus vairākus savus mājputnus. Bieži tiek vainoti seski, kuru medību paradumi ir līdzīgi — putni tiek nokosti un pamesti.
Līdzīgi lapsām un jenotsuņiem ūdeles var medīt visu gadu. Daži dabas pētnieki apgalvo, ka šo zvēriņu kažokādas esot vienlīdz vērtīgas visu gadu, tomēr Grobiņas zvēraudzētavas strādnieki to noliedz un teic, ka vasaras ādiņas kažokam nederot.
Eiropas ūdeles parasti ir vienmērīgi brūnā krāsā, bet amerikānietēm kažoks variē no melnas līdz pat gaišai krēmkrāsai, zods, augšlūpa un apakšlūpa veido baltu plankumu, turpretī Amerikas ūdelei balta tikai apakšlūpa. Dažkārt Eiropas ūdelei pakaklē un uz krūtīm ir neliels balts plankums, bet Amerikas ūdelei pakaklē un uz krūtīm ir sīki balti punkti. Tomēr šīs pazīmes stipri variē, un ne vienmēr pēc tām var noteikt piederību konkrētai sugai.
Ēd praktiski visu
Ūdeles ir plēsēji, un viņām nepieciešams uzturs, kurā ir daudz proteīnu. Viņas pārtiek no ūdens vai sauszemes medījumiem. Eiropā 50 līdz 80 procentu ūdeļu ēd lielākoties zivis, arī bezmugurkaulniekus un amfībijas. Sauszemes medījumu sugas ir truši, žurkas, peles un grauzēji. Latvijā ūdeles uzbrūkot arī bebru mazuļiem — novērojis dabas pētnieks Ilmārs Tīrmanis.
Iedzīvotāji, kuru dzīvi un saimniecības bojā ūdeles, stāsta, ka ūdeles kož gan pērļu vistiņas, gan fazānu mazuļus, gan dīķī izēd gandrīz visas zivis. I. Tīrmanis interesentiem iesaka pavērot pie nelielām upītēm atrodamos ūdeļu izkārnījumus, kas parasti redzami uz celmiem vai ciņiem un ir atšķirami pēc muskusa smakas. “Tur var atrast arī vēžu čaulas, kukaiņu hitīna apvalkus un varžu skeleta kauliņus,” raksturo pētnieks.
Samazina
ūdensputnu skaitu
“Par to, ka ūdeles dzīvesveids saistīts ar ūdeni, liecina ne vien zvēra ūdensnecaurlaidīgais kažoks, bet arī ādas peldplēves starp pirkstiem. Ūdele labi peld, arī
nirst, spēj itin ilgi uzturēties zem ūdens,” stāsta I. Tīrmanis. “Pa sauszemi pārvietojas īsiem, ap pusmetru gariem lēcieniem, kas izskatās visai amizanti,” stāsta Grobiņas novada Dubeņu iedzīvotājs Aivars Saulītis. Šī ciemata iedzīvotāji ir pārliecināti, ka ūdeles ne tikai izrok ejas zem tuvējās zvēraudzētavas žoga, bet arī rāpjas tam pāri un iekļūst ar stiepļu pinumu nožogotos mājputnu aplokos. “Kāpēc tad Liepājas ezerā maz pīļu? Ūdeles apēd. Gan nokož perējošās mātes, gan izēd olas, pēc tam jaunos putnus,” zina mednieku apmācības vadītājs Edvīns Porciks.
“Īsts dzīru laiks ūdelēm ir tad, kad sākas ūdensputnu medīšanas sezona. Nav jāpiepūlas ķert, pilni dīķi ar saskrotētām pusdzīvām vai nošautām treknām pīlēm. Ar tām var mieloties līdz nelabumam. Daudzus no beigtajiem putniem ūdeles savāc un nobēdzina alās uzkrājumam,” novērojis I. Tīrmanis.
Amerikānietes
vaislīgākas
Pēc dabas pētnieku vērojumiem, Eiropas ūdelēm dzimst četri vai pieci mazuļi, amerikānietēm viņu skaits nebrīvē bieži pārsniedzot desmit. Mednieki dažkārt spriež, ka no zvēraudzētavām izmukušās ūdeles krustojoties ar vietējām, I. Tīrmanis šādu varbūtību noliedz. Amerikānietes vienkārši padzenot no dzīvesvietām eiropietes.
E. Porciks, dzīvojot purvaina meža malā, atteicies no mājputnu turēšanas. Šaut “mazās nekauņas” esot dārgs prieks — katra patrona maksā ap 50 santīmiem.
Kāda saimniece atzīstas, ka putnu kūtī izliek lamatas, lai ūdeles noķertu dzīvas. Dienvidkurzemes virsmežniecības medību daļas vadītājs Gunārs Freimanis skaidro, ka arī lamatu izlikšanai iedzīvotājiem jāsauc talkā mednieks. “Medību noteikumi aizliedz katram pašam ar to nodarboties,” uzsver speciālists.
