Kad man zvana draudzene un vaicā: “Ko tu dari?”, atbildu: “Priecājos par dzīvi!”. Viņa laikam domāja, ka sākšu vaimanāt: “Ak, šausmas, ak, šausmas, kā nākamgad dzīvosim! Viss būs tik dārgs!”. Nekā nebija! Es nekad tā neesmu priecājusies par dzīvi kā tagad!
Dzirdēju, ka plānots atcelt dīzeļvilcienus uz Latgales pusi un atpakaļ, bet es taču tieši ar tiem vilcieniem parasti braucu uz Rīgu. Nu, ja nebūs, nebūs. Toties tagad vēl ir! Tāpēc katru svētdienu braucu uz Rīgu. Elektrība būšot dārgāka. Tad arī taupīšu. Vai tad sveču trūkst! Bet tagad vakaros es iededzu lustras visās istabās. Un jūtos kā pilī. Indriķis tik staigā pakaļ kā tumsas valdnieks un skandina: elektrība jātaupa! Jātver taču mir-klis, kamēr tā nav tik dārga! Lasīju, ka veselības aprūpē ietaupīs, samazinot gultasvietas slimnīcās. Man vakar tā kā mugura iesāpējās. Varbūt vēl varu paspēt pagulēt slimnīcā?
