Turpinājums.
Nakts Olimpa kalnā
Nākamais bija nakts brauciens uz Olimpa kalnu, kur tūkstošiem gadu deg nedziestošās Himēras ugunis. Grieķu mitoloģijā šis kalns ir vieta, kur varonis Bellerofonts, jājot ar spārnoto zirgu Pegazu, nogalināja trīsgalvaino Himēru, ielejot briesmonei mutē izkausētu svinu.
Tūrisma firma mūs pievīla, iedodot pārāk maz kabatas lukturīšu, un varen augstais kāpiens pa glumiem akmens pakāpieniem gandrīz pilnīgā tumsā, kad vienā pusē ir krauja, daudziem bija smags pārbaudījums.
Olimpa kalnā ir bizantiešu baznīcas drupas, kura, kā uzskata, bijusi dieva Vulkāna templis. Nakts tumsā simtiem metru garumā tieši nokaitētajos akmeņos deg neskaitāmi mazi ugunskuriņi, kurus “baro” no kalna senas zemestrīces rezultātā izplūstošā gāze. Ekskursanti no citām grupām cepa arī desiņas. Romantiski, ja var cienāties ar tādā veidā pagatavotu maltīti. Nenotika arī ceļvedī solītais pikniks, bet tas nekas, jo kāpiens naktī bija kolosāls.
15 kilometru pa krācēm
Interesantākais no visiem pasākumiem bija raftings — nobrauciens ar gumijas laivām pa strauju, krāčainu kalnu upi, kas tek pa kanjonu Torosa kalnos. Lai līdz turienei nokļūtu, trīs stundas bija jābrauc autobusā, bet tas jau nieks, jo pa ceļam bija iespēja vērot vienkāršo ļaužu mītnes kalnos, kur vienā barā sadzīvo melnas kazas, ēzelīši, vistas un cilvēki. Viss tik vienkārši, bez gludi noskūtiem zālieniem, perfekti ieklāta bruģakmeņa un teju vai sterilas vides, kur nevari justies brīvs.
Nobrauciena garums pa upi — 15 kilometru. Laivās sēdēja 8 — 10 cilvēku un instruktors. Visiem bija glābšanas vestes, bet, lai krācēs un nelielajos ūdenskritumos no laivas neizkristu, paļauties varēja tikai uz saviem spēkiem. Bija daudz laivu un braucēju, bļāvienu un spiedzienu. Pieturas vietā varējām apskatīt senu romiešu tiltu, kā arī lēkt no klints vai pārpeldēt ledusauksto kalnu upi. Pēc tam laidām lejā bez pārtraukumiem. Apkārt pasakaini dabasskati, bet nebija daudz laika tiem pievērsties, jo bija jāairē, bet, galvenais, laivai ceļoties stāvus un mežonīgi zvalstoties pa drausmīgajām krācēm, jāturas un jābalansē, lai neizkristu ārā. Daži tomēr pamanījās izkrist, un viņus, tad kopīgiem spēkiem ievilka atpakaļ. Protams, galapunktā visi bija slapji. Vienreizīga prieka un adrenalīna deva tika visiem! Aiz mums braucošās grupas instruktors pie finiša krācēm laikam tīšām braucamo apgāza, un visi gavilēdami pērās pa mutuļojošo ūdeni. Nu, kolosāli! Pēc tam paēdām pusdienas un devāmies uz viesnīcu.
Eiroremonts vai ceļojums?
Vairāk nekur nepiedalījos, brīvajās dienās izstaigāju pilsētu un atpūtos pie saulainās Vidusjūras, kurā noslīkt ir gandrīz neiespējami, jo ūdens krietni sāļāks kā mūsu jūrā. Domāju aizbraukt arī uz Kapadokiju, kur senos vulkāniskos pelnos ir izcirstas pilsētas un izveidojušies dīvainas formas akmens veidojumi, bet nevarēju atrast sabiedroto, un arī brauciens bija dārgs — 140 dolāru.
Kemerā jutos gandrīz kā Krievijā, jo arī visi bodnieki pieprot šo valodu. Kemerā meitenes brīvi staigā pa ielām peldkostīmos, un neviens tevi nenogādās policijas iecirknī, ja uz ielas atvērsi alus pudeli.
Kaut gan tikko kā esam atbraukuši, jau domāju par nākamo braucienu.
Jo vairāk pasauli iepazīsti, jo vairāk par to gribas zināt. Arī bērni skolā ir lepni, jo var pastāstīt, ka vecāki bija kaut kur aizbraukuši, ar eiroremontu nevienu vairs nepārsteigsi.
