Valles pagastā, uz robežas ar Mazzalvi, ir “Ģīģeru” mājas. Tajās saimnieko 82 gadus vecā Staņislava Luiņiene un Kazimirs Macijausks, kuram drīz septiņdesmit. Abi lietuvieši, visi brāļi un māsas joprojām dzīvo Lietuvā, vien viņi divi jau 48 gadus kā pārcēlušies uz Latviju. Pamazām likvidēti lopi, un arī piemājas dārziņš gadu no gada kļūst mazāks. Vai “Ģīģeri” būs kārtējā pamestā māja, ap kuru turpinās ziedēt saimnieces stādītās puķes, līdz tās pāraugs nātres?
Apprec meitu
un aiziet
Pa gabalu spīd mājas sarkanais, šķiet, nesen uzklātais jumts. Mani nesagaida suņu rejas, vien balts kaķis. Durvis atver saimnieks un aicina tālāk. Vecajā guļbūvē pa mazajiem logiem iespīd pēcpusdienas gaisma. Laukā apmācies, un kuru katru brīdi sāks līt. Pie galda sēž saimniece un loba vārītas cūku pupas. Viņa stāsta, ka no Telšu apriņķa Lietuvā uz Latviju pārcēlusies, kad no astoņu bērnu ģimenes te jau bija iedzīvojušies viņas vīra brālis un māsa: “Atvilka arī mūs. Lietuvā kolhozs bija ļoti nabadzīgs, bet Latvijā vismaz varēja kaut ko nopelnīt. Atbraucām pliki un basi. Par darbu gan sākumā maksāja skopi — 50 kapeiku dienā un graudus. Tos varēja samalt putraimos, mannā, sabīdelēt. Audzējām arī cukurbietes, kuras iemainījām pret cukuru. Vēlāk kolhozā Lietuvā bija cits priekšsēdētājs, dzīve uzlabojās, un māsa atgriezās dzimtenē. Tagad viņai arī pensija lielāka nekā man.”
Staņislavas kundze stāsta, ka šīs mājas piederējušas saimniekiem, kurus, tāpat kā daudzus strādīgus cilvēkus, aizveda uz Sibīriju. Vēlāk atgriezušies viņu bērni, kuri izauguši Krievijā un latviešu valodu bija piemirsuši. Tā kā latviešu skolas tuvumā nav bijis, viņiem nebija intereses te palikt. Vēlāk bijušo saimnieku dēls apprecēja Staņislavas meitu un aizbrauca uz Bauskas pusi, kur uzcēla savu māju.
Pensija no divām
valstīm
Pēc vīra nāves 1964. gadā viņa, pārcēlusies uz Latviju, apmetās Dobeles rajona Penkules kolhozā. Tur par slaucēju nostrādāts 30 gadu. No Dobeles puses 1994. gadā atnākusi uz Valles pagastu. Sākumā turēta govs un kazas, bet kūts bijusi tāda, ka lopus ziemā bijis žēl mocīt, un rudenī seski un citi mežazvēri saplosījuši visas vistas. Arī suni nokodis kaimiņu mājas sargs.
Strādāts divās valsts iekārtās un divās valstīs, tāpēc arī pensija viņai aprēķināta par 11 Lietuvā un 24 Latvijā nostrādātajiem gadiem. Liela daļa radu dzīvo Lietuvā, un tāpēc saikne ar dzimto pusi joprojām ir cieša. Arī tagad uz galda vēstule, ko saimniece raksta māsai. Reizi divos mēnešos, kad dodas uz Valli pie ārstiem, izņem pensiju, papildina telefona priekšapmaksas karti un arī vēstuli nosūta. Uz Bausku pie radiem aizbraukt pagrūti. Jānokļūst Vallē, jāsagaida cits autobuss.
No gurķiem
neatsakās
Piemājas dārzā izaudzis labi daudz kāpostu, bet saimniece teic, ka šis gads dārzeņiem neesot bijis labvēlīgs. Jau sākuši pūt. Astoņas vagas kartupeļu jau noraktas. Agrāk tos meita, kura dzīvo Rīgā, esot ņēmusi sev, bet tagad viņa teic, ka pietiek ar veikalā nopirktajiem. Burkānus, bietes, sīpolus gan labprāt aizvedot. Ja līdz nākamajam pavasarim nodzīvošot, dārzu vēl vairāk samazināšot. Par zemes aparšanu, mēslu ārdīšanu, kultivēšanu, vagošanu pavasarī ap 70 latu jāatdod. Par grūtu divatā to pēc tam apstrādāt. Marinētos gurķus gan rīdzinieki ņemot labprāt. Labos ražas gados pat piecdesmit trīslitru burku ziemai ieliktas. Šogad uz pusi mazāk.
Dzīvot te īpaši sarežģīti ir ziemā. Ap 200 metru pašiem jāšķūrē sniegs līdz lielajam ceļam. Labi, ja kaimiņš ar traktoru vismaz sliedes iebrauc. “Tajā gadā, kad atnācām šurp dzīvot, sniegs bija tik dziļš, ka apsēdos uz kupenas un ar kājām zemi nevarēju aizsniegt. Tad dienām dzīvojām bez maizes,” atceras saimniece.
Ūdens no akas jānes, un tualete laukā. Ziemā, kad stiprs vējš, māju ātri izpūš aukstu. Malku tuvējā gaterī varot nopirkt. Autoveikals piestāj ceļa galā, vien līdz tam kājām jānoiet nedaudz vairāk kā kilometrs.
Koncerti par
garu
Vai kur citur, ne tikai uz Valli, kādreiz arī iznāk aizbraukt, piemēram, uz Neretu?
“Nemaz i nezinām, kurā pusē tā Nereta ir,” saka saimnieks. “Par to, kas notiek pasaulē, uzzinām avīzēs un televīzijā. Man patīk lasīt par zagļiem, “krimiķus”. Ja par to neraksta, pārējais neinteresē. Kamēr dzīvojām Aizkraukles rajonā, abonējām “Staburagu”. Ziemā līdz pastkastītei grūti aiziet, un uz to laiku avīzes pasūtīt pat nav vērts. No 1. oktobra Lietuvas televīzija pāriet uz digitālo apraidi, un runā, ka tos pašus pāris Lietuvas kanālu vairs neredzēsim. Kā būs, tā būs, pārdzīvosim.” “Lietuvas apsveikumu koncerti gan jauki un ne tik īsi kā Latvijas Televīzijā, ilgāki kā divas stundas. Kazim nepatīk. Par garu esot,” saka Staņislavas kundze.
Vai ir domāts iegūt Latvijas pilsonību? Saimniece teic — nav pilsonības. Cik tad vairs palicis dzīvot, un tur jau būs vienalga — pilsonis vai nepilsonis.
Kas notiks ar māju, kad saimnieku te vairs nebūs? Pirms diviem gadiem bērni “Ģīģeru” papes jumtu nomainījuši ar bitumena loksnēm. Bet vai kāds no mazbērniem un mazmazbērniem vēlēsies šeit dzīvot? Viņi šaubās.
