Nu tā, viss beidzies — gan hokejs, gan vēlēšanas. Un manā sirdī tagad tukšums, tāpat kā pastkastītēs, kurās vairs nav manas mīļākās lasāmvielas — gaišās nākotnes apsolījumu. Tāda sajūta, ka es vairs nevienam neesmu svarīga un vajadzīga. Nesaprotu, kāpēc tik maz cilvēku gāja uz vēlēšanām? Tā taču bija vienreizēja iespēja beidzot izrādīt savas štātes un “izlīst no skapja”, jo man pēdējā laikā, piemēram, vienīgais kultūras pasākums bija “Maximas” apmeklējums. Tā taču ir vienreizēja bauda, ka tu vēlēšanu kabīnē vari justies kā risinot krustvārdu mīklu, meklējot labāko un pareizāko variantu. Un, ja nu tu sarakstā vēl redzi kādu lepnības garu, kuru vari izsvītrot ar treknu svītru, tad skaidrs — diena ir izdevusies. Man šķiet, ka es izdarīju pareizo izvēli, jo tā domāja vairākums, Indriķis gan nedaudz “aplauzās” un tagad staigā sapīcis, bet es staroju. Vienīgi žēl, ka vēlēšanas nav katru gadu. Bet pacietīšos — drīz jau būs Saeimas vēlēšanas, un es atkal jutīšos vajadzīga.
