Manas acis aizvērās Es raudzījos aiz loga tumsā…
Manas acis aizvērās
Es raudzījos aiz loga tumsā
Tur tālumā, kur nakts patvērās
Manas acis aizvērās
Domas pārvērtās rūsā
Aizverot acis zem balta palaga
Es attapos guļam zem debesīm
Atverot tās es samulsu drīz
Ko es meklēju šajā rūpnīcu blokā
Mani ietvēra betona un dzelzs ēkas
Un neilgi gulēdams zem zvaigznēm
Es atzīšos — biju tad šokā
Vējš ne augstāk par ceļgaliem
Klīda ap industrijas ēkām
Kā taisna līnija
tas skrēja līdzīgi karaspēkam
nešķita, ka tam ir laiks nez kādām dēkām
Es stāvēju pa vidu metāla jūrai
Pamestai vienai bez jēgas
Šeit viss bija tīrs
Ne miņas no cilvēku elpas
Skats uz horizontu pavēra tukšus kokus
Savijušās galotnes meta savādus lokus
Nekur nebiju manījis tukšākas telpas
Ejot gar aprūsējušām sienām
Es atstāju vaļā durvis uz savu prātu
Kurš gan manā vietā
cauri nebaltām dienām pieredzi krātu
Ne mazākās nojausmas
