Attiecības. Ar sevi. Ar tevi. Ar internetu. Cik dziļš ir tukšums cilvēkā, lai neapzinātos savu izmisumu?
Attiecības. Ar sevi. Ar tevi. Ar internetu. Cik dziļš ir tukšums cilvēkā, lai neapzinātos savu izmisumu? Cik daudz mēs varam nodalīt savas miesas un sava gara tiekšanos pēc savienošanās? Vai ir iespējams ļaut miesai baudīt, atstājot dvēseli neskartu? Tādi ir jautājumi, kas rodas, palasot interneta iepazīšanās piedāvājumus. Protams, tur ir liela dažādība.
Šādā veidā attiecības veido cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ citādi nesastaptos. Piemēram, šovasar savu derību slēdza meitene no Jelgavas un puisis no Teksasas. Iepazinušies internetā. Iespēja kā tāda nav ne slikta, ne laba. Tomēr internets sevī slēpj milzu bīstamību nenobriedušiem cilvēkiem, bet… nav noslēpums, ka daļa cilvēku attiecībās nekad nesasniedz briedumu. Tomēr internets ļauj melot un izlikties. Ar tā starpniecību cilvēks sevi var piedāvāt visdažādākajās versijās. Pozas, smaidi ir maskas. Izrāda ķermeni. Ignorē garu. Bet varbūt gars ir nogalināts jau bērnībā? Kā citādi lai saprot, ka cilvēki var arī tā: vecums — 18, dzimums — sieviešu. Bildē redzama plika mugura ar tetovējumu. Poza it kā saka — tu varēsi dabūt mani tikai no mugurpuses, bet — dabūt varēsi, jo es gribu. Vai arī — vecums — 14, dzimums — vīriešu. Viens sevi nodēvējis par Čingizhanu. Precējies akcionārs. Kādas akcijas viņam pieder? Kārtīga uzņēmuma, pliku miesu vai cilvēku dvēseļu akcijas?
Pat sunīši meklēšanās laikā saostās. Ziedi bez smaržas.
Kāpēc tik intensīvi notiek meklēšanās, un uz ko cilvēki cer? Saruna ar psiholoģi Eviju Spalvu.
Internets ir vide, kas neprasa atbildību. Te es esmu, te neesmu. Esmu virtuāls. Gribu — piedāvāju, gribu — izņemu sevi no piedāvājuma. Tā ir iespēja izspēlēt jebko. Savu naidu, vainu, agresiju. Cilvēki arvien vairāk iztukšojas. Jo tukšāki kļūst, jo vairāk ir nepieciešams saņemt. Bet nevar neko saņemt, nedodot pretī.
Ko var dot divi pliki cilvēki viens otram?
Kad divi tukši ķermeņi savienojas, viņi viens otru vēl vairāk iztukšo. Vairojas agresija. Nesen redzēju kādas meitenītes foto. Domāju — gadu septiņpadsmit. Nē, desmit. Bet… viņa jau ir orientēta — izrādīt sevi kā seksuālu objektu. Viņas dzīve notiek tikai horizontālā plaknē. Viņai nav citas pieredzes. Un, visticamāk, nebūs. Garīgā izaugsme ir nobloķēta. Apziņas paplašināšanās, kas raksturīga augošiem cilvēkiem, tiek iznīcināta. Sevišķi bīstami tas ir meitenēm ( arī zēniem), jo apstājas intelektuālā un garīgā augšana. Tas ir fakts, ar ko jārēķinās. Jebkuras seksuālas attiecības partnerus notur septiņus gadus. Veidojas enerģētiskais vampīrisms.
Tātad mēs dzīvojam ārkārtīgi vampirizētā pasaulē. Ir viena liela atvērta gulta visiem?
Kas notiek, ja cilvēks bieži maina partnerus? Notiek identitātes sajaukšanās. Viņš pazaudē savu es. Ir jāiet ilgs attīrīšanās ceļš, lai atgrieztos pie sevis. Un tas ir grūts darbs. Tie, kas viegli grib ņemt, parasti nevēlas ar sevi strādāt, sevi iepazīt.
Un tomēr — visvairāk cieš meitenes.
Lai sieviete pēc pamestā vīra vai drauga būtu “svaiga”, nepieciešami septiņi atjaunošanās, attīrīšanās gadi. Bet tagad valda tāds stils — atdoties. Zinu gadījumu, kad četrpadsmitgadīgai meitenei pusgada laikā bijuši deviņpadsmit puiši. Viņai liekas — ja tās ķermenim kāds pieskaras, tad var būt noderīga. Viņa meklē attiecības. Bet jau no bērnības līdzi nāk drausmīgs tukšums.
Man šķiet, ka Latvijā joprojām šķiras par maz. Attiecības ģimenē ir kroplīgas. Pārsteidzoši kroplīgas, jo bieži netiek abpusēji veidotas.
Zināma patiesība tajā ir. Visa sākums ir kroplīgās attiecības ģimenē. Bērns neko labu nevar iemācīties. Ģimenēs valda tukšums, jo tik daudz ir to, kas gaida, lai viņiem dod, dod, dod. Psiholoģiski nelabvēlīgu ģimeņu ir daudz vairāk, nekā pieņemts uzskatīt. Ja viens ģimenē grib iet uz priekšu, bet otrs bremzē. Ja valda greizsirdība, neuzticēšanās, ja nav atvērtu sarunu, uzticības pilnas gaisotnes… Ja pie pusdienu galda vienīgais, kas uztur attiecības, ir televizors.
Attiecībās vissvarīgākais ir vispirms saprast un pazīt pašam sevi. Ir jābūt godīgam.
Tas skan kā no grāmatas. Vairumā gadījumu cilvēki nedomā, ka viņi ir negodīgi.
Cilvēks var atpazīt — ir vai nav godīgs pret sevi. Ja uznāk bieža vainas izjūta, ja ir kauns, tad zini, ka esi otra priekšā izlicies. Otrs ir apradis ar šo spēlīti, bet jūt, ka kaut kas nav tā.
Ja jūt, ja nav savu dvēseli nogalinājis…
Spēlējam, spēlējam tā, lai būtu labie. Bet vienā brīdī ir jāsāk sadzirdēt arī sliktais par sevi. Tas nav patīkami. Ja, to dzirdot, apvainojies, ja tas sadusmo, ir aizskāris, tad sacītais attiecas tieši uz tevi. Tad otrs ir pateicis ko svarīgu, bet tu varbūt negribi dzirdēt. Tas prasītu godīgumu pret sevi. Grūts darbs — mācīties būt godīgam pret sevi. Ir jāsajūt, jāklausās sevī, otrā. Internets neko tādu neprasa. Ja cilvēks jau agrā jaunībā ir pilnīgi tukšs, nekas labs nevar iznākt.
Bet notiek arī brīnumi. Ir, kas spēj izrauties no tukšuma purva.
Ir jābūt gribai augt un attīstīties. Neesmu redzējusi tārpu lidojam. Bet, piedodiet, cilvēki, kas neveido īstas attiecības ar sevi un citiem, dzīvo kā tādi tārpi. Var notikt brīnums, bet tā nebūs likumsakarība. Ir jābūt cilvēkam, kas pavirza. Taču ne visu laiku. Katram pašam jāzina, ko viņš grib.
Esmu dzirdējusi meitenīšu argumentu par labu interneta iepazīšanās iespējām, jo, lūk, tā var iepazīties ar gudriem puišiem, kuri visu laiku tik ļoti dzīvo virtuālajā pasaulē, ka nav laika ar meitenēm iepazīties.
Es nezinu, ko meitene darīs ar tādu, kas neskatās viņai acīs, bet monitorā. Sēdēs katrs pie sava datora vienā telpā un sūtīs viens otram
e–pastu? Tādi absurdi mēdz būt — cilvēki atrodas vienā telpā, bet sūta e–pastu. Labi. Viņiem izveidosies attiecības, viņi apprecēsies, bet tāds, kurš bez datora normālos apstākļos nav mācējis iepazīties, nespēs dzīvot realitātē. Nedzirdēs bērnu, neredzēs sievu. No šāda cilvēka nevar sagaidīt emocijas. Viņam to nevajag, jo ir svešas. Pat traucējošas. Koka Klucis Konstantīns. Nevarēs parunāt par sapņiem, par attiecībām, par to, ko es gribu, ko tu gribi. Jo viņš neko īpašu negrib. Viņam ir labi savā sistēmā. Un, ja otrs grib ko vairāk, tas ir traucējoši. Nav virtuāli.
Tukšas domas ir nāvējošas?
Tas ir Lielais Nekas. Jo mazāk interešu ir cilvēkam, jo vairāk laika viņš pavada, sērfojot internetā. Ja nav nekā, tad notiek nekas. Es neesmu “draugos”. Neredzu vajadzību tur būt. Kāda jēga uzzināt, ko dara paziņa, ar kuru gadiem nav bijušas nekādas attiecības? Un tālāk? Muļļāšanās. Tas ir viszemākais līmenis, kādā cilvēki var sazināties. Paskatās izliktās bildes, uzraksta komentāru. Visi var nākt cits citu aplūkot. Tāds prostitūcijas paveids. Jebkurš cilvēks uz mani var skatīties, cik ilgi un kā grib. Labākajā gadījumā attāli paziņas pavirši uzzina, kā iet. Bet pa to laiku var satikt kādu cilvēku pa īstam.
Dzīve ir plūsma, nevis kartona kastītes ar formulām pēc principa – vīrieši no Marsa, sievietes no Venēras. Mīlestība plūst. Tā vai nu ir, vai tās nav.
***
Vai ar interneta starpniecību var izveidot nopietnas attiecības?
Līga, 29 gadi, strādā par apkopēju:
“Ja cilvēkam nav citas iespējas iepazīties, kādēļ gan neizmantot internetu? Man pašai tam gan laika neatliek. Ja tāds būtu, piedalītos visā, kas internetā notiek. Sadzīvē cenšos pārvarēt kautrību un kontaktēties ar jebkuru cilvēku. Kautrīgam cilvēkam ikdienā iepazīties ar citiem var palīdzēt paša draugi. Biedru uzmundrinājums un ieteikumi palīdzēs pārvarēt biklumu, un viņš būs ieguvējs. Uzticēšanos sarakstes biedram nosaka paša intuīcija. Bilde pat nav nepieciešama. Lielāks prieks interneta draugu kaut kur nejauši satikt un atcerēties — ā, tu esi mans čata draugs! Ticu, ka internetā iespējams uzturēt ilglaicīgas attiecības.”
Aleksejs un Marina, abiem 19 gadu:
Aleksejs tic attiecību izveidošanai internetā, jo tieši tur atradis savu tagadējo meiteni Marinu. “Sarakstījāmies vienu nedēļu, un nu jau esam kopā divus mēnešus. Sākumā negribēju ticēt tam, ko viņa stāsta par sevi, bet, kad satikāmies, nesekoja vilšanās, jo priekšstats par Marinu daudz neatšķīrās no patiesības. Vienkāršāk, protams, ir iepazīties “netā”, bet labāk to darīt ballītēs. Ja nāktos uz ilgāku laiku būt tālu vienam no otra, noteikti uzturētu attiecības ar interneta palīdzību, bet sūtītu arī ar roku rakstītas vēstules.”
Andis, 32 gadi, strādā apsardzē:
“Uzskatu, ka atrast savu otro pusīti internetā ir normāla parādība. Ir dažādas iespējas: gan čati, gan iepazīšanās portāli. Pats esmu sarakstījies un iepazinies ar meitenēm, bet bez nopietniem nolūkiem — vienkārši sarakstes pēc. Parasti īpaši neuzticos sarakstes biedra sniegtajai informācijai par sevi līdz brīdim, kamēr viņš satikts klātienē. Pats apmeklēju portālu draugiem.lv un pačatojos laika nosišanas pēc. Uzskatu, ka vislabāk iepazīties kādā ballītē. Tad uzreiz viss ir skaidrs — redzi, kā cilvēks izskatās, kā runā. Izveidot nopietnas attiecības internetā nav neiespējami, jo esmu dzirdējis gadījumus, kad tas izdodas.
