Kad darbavietā notika Ziemassvētku ballīte, pie Ineses vērsās gados pavecāka kolēģe ar piedāvājumu, vai viņa nevēlas nopirkt mazbērnu dāvanu — biļeti pirmajā rindā uz Nacionālās operas izrādi “Kamēliju dāma”. Viņai 12. janvārī paredzēts cits pasākums.
Jauno gadu sākšu ar kultūras baudīšanu — nolēma Inese un samaksāja par biļeti 12 latu. Vakara gaitā kolēģe vismaz trīs reizes vēl piekodināja: “Tu tikai neaizmirsti, ka izrāde ir 12. janvārī pulksten 18.” To viņa Inesei piezvanot atgādināja arī katru vakaru, izrādes dienā — pat trīs reizes.
Tajā dienā Inese no darba atprasījās agrāk, lai var kārtīgi saposties. Stundu pirms izrādes sākuma atkal zvanīja kolēģe un jautāja: “Nu, kur tu esi?”. “Pie teātra,” atbildēja Inese. Pie sevis Inese gan pukojās, cik neizdevīgā laikā darbdienā sākas izrāde. “Vai tiešām es būtu pirmā?” nodomāja Inese, kad pie teātra nemanīja neviena cilvēka. Pastaigājusi minūšu desmit gar operu, viņa nolēma ielūkoties biļetē un… apstulba. Jā, tā bija biļete uz izrādi, bet tikai 21. janvārī. Izrādās, kolēģe bija “ieciklējusies” uz jaunā gadaskaitļa pēdējiem diviem cipariem, noturot tos par izrādes datumu.
Kad Inese kolēģei izstāstīja par kļūdu, viņa iesaucās: “Vai, 21. janvārī es tieku uz izrādi!” un piedāvāja biļeti nopirkt par 15 latiem. Taču Inese nepiekrita.
