Maija un Jānis Branti no Skrīveru novada 6. novembrī atzīmēs 50 gadu kāzu jubileju, bet šonedēļ Jāņa kungam aprit 80.
Maizītes upes krastā Jāņa vecāku celtajā mājā esam pirmie, kas atstāj pēdas sniegā. “Staburags” Skrīveros viesojas dienā, kad Jānis patiesi pirmo reizi pirms 80 gadiem ieraudzījis dienas gaismu. Tikai ne Zaļās zemes novadā, bet Nītaures pusē. Jaunības spraunumu zaudējušais vīrs nāk no ilgdzīvotāju dzimtas, viņa mamma debesīm piedzima 90 gadu vecumā, bet tēvs — 88 gados. “Ir, kur tiekties, bet veselība pieklibo un darbi tik labi nesokas, ik pa brīdim jāatpūšas,” atzīst namatēvs ar zelta rokām. Tēva celtajā mājā otrais stāvs ir Jāņa būvēts, tomēr abiem miteklis nu par lielu, tiek pārdots. Brantu pāris grib pārcelties tuvāk bērniem, dzīvot viņiem kaimiņos.
Vasaras — pāra medusmēnesis
Jānim ir ķēriens ne tikai uz galdnieka darbiem, bet arī dzelžiem, strādājis par automehāniķi “SPMK”. “Ķimerēšanās ar dzelžiem mani saista no bērnības. Ar motociklu braucu jau kopš 12 gadu vecuma. Labi atceros to dienu, kad tēvs nopirka motociklu “Moskva” un ļāva vadīt. Kāpēc lai neļautu, ja toreiz ceļi bija pustukši, nebija, ar ko saskrieties. Tiesības vadīt mašīnu ieguvu 16 gados, bet vēl divi gadi bija jāgaida, lai varētu stūrēt pats. Kā bija 18 gadu, tā pirmais brauciens uz Rīgu, bet visu ceļu pretī tikai trīs mašīnas. Avārijas vispār bija retums,” atmiņās par automašīnas vadīšanu un dzelžiem kavējas Jānis, un, stāstot par tiem, jūtams, ka viņā atgriežas spars. Viņš strādājis arī par kravas taksometra vadītāju galvaspilsētā, zinājis katru ielu. “Tagad Rīga ir tumša bilde, smadzenes “nešansē”, viss svešs, mašīnu daudz, kamēr izdomā, vai griezt pa kreisi vai pa labi, tikmēr esi jau nostumts no ielas,” par vecuma blaknēm stāsta jubilārs. “Eh, jaunība jau visiem patīk, tomēr arī vecumdienās ir labi!” Brants sevi pieķēris pie domas, ka tagad viņam ziemās ir viena nodarbe — gaidīt vasaru! Ja zina to, ka vasaras ir Brantu pāra piedzīvojumu “medusmēnesis”, tad šāds fakts nemaz nepārsteidz.
Proti, šo 50 gadu laikā ar moskviču, kam iesauka “vabolīte”, ciemojušies Latvijas zaļākajās un vēsturiskajās vietās. “Latgalē, Vidzemē, Kurzemē, Zemgalē bijām, vien Kolkas ragā “neuzkāpām”,” stāsta Maija. Brantu ģimenes izbraukumi vienmēr bijuši mērķtiecīgi un plānoti — vismaz divas reizes gadā jādodas dabā, ik vasaru, ar teltīm un bērniem. Atmiņas un fotogrāfijas par izbraukumiem vēl ir, vien pašas vabolītes nav — tā ir Vācijā kāda kolekcionāra īpašumā.
Uzrūc — rrr!
Kā var 50 gadus kopā nodzīvot? Maijas kundze nosmej, ka to nu viņa tiešām nezina. “Pati brīnos,” saka Jāņa sieva. “Laiks tik ātri skrien, nemaz nepamanīju, ka kopā tik ilgi. Agrāk laikam bija cits ātrums, jo notikumu vairāk, tagad ikdiena vienmuļāka, viss šķiet gausāks.” Četri mazbērni — lielākais prieks, piektais ceļā. Laime! Tomēr arī tagad sirmais pāris kopā ar bērniem, un tie viņiem ir divi, dodas izbraukumos. Pēdējo reizi visi bijuši Jūrmalā smiltīs, saulē pagulēt. Kur vēl gribētu aizbraukt? “Visu mūžu mani veda uz “Jūras pērli”, bet tā arī neaizveda, restorāns nodega,” saka Maija, un abi ar Jāni smej. Vēl brītiņu abi pakavējas atmiņās, kuras tikai abiem kopīgas, tad visi nospriežam — ja vairs nav “pērles”, tad jāiet tepat uz “Klidziņu”. Kapēc ne, abi nosaka.
Brantes kundze, pārliekot fotogrāfiju kaudzīti, atrod vienu, kurā abi vēl jauni. “Ui, kāda forša bilde! Tu man iepatikties sāc,” iesmej Maija. “Parādi man arī,” ieinteresēts ir vīrs, un arī viņš jaunības bildi atzīst par labu esam. Prasu Maijas kundzei, kāpēc viņa paskatījās uz Jāni? “Viņš bija labs cilvēks, tad radās tauriņi vēderā, rozā brilles, un viss.” “Un, jā, tad jau ir par vēlu,” iesmejamies visi, melnas kafijas apreibināti. Līdzīgi — arī es novērtēju jaunības dienu fotogrāfiju. Brantiem daudzi tā teikuši, esot pat ticējums, ka tie, kuri līdzīgi, kopā visu mūžu nodzīvo. Un, to dzirdot, Jānis koķetīgi uzrūc sievai — rrr! Maija iesmejas. ◆
