Lai gan Anitai jau divdesmit gadu, neviens vairāk par piecpadsmit nedod, jo viņa augumā padevusies sīka un šmauga.
Lai gan Anitai jau divdesmit gadu, neviens vairāk par piecpadsmit nedod, jo viņa augumā padevusies sīka un šmauga.
Kādu dienu meitene nolēma apciemot draudzeni Vecāķos, lai abas dienu veltītu atpūtai pie jūras. Tā kā viņa brauca no rīta, elektriskajā vilcienā nebija pārāk daudz cilvēku. Pretī viņai apsēdās solīds kungs (kā viņai sākumā šķita) ar melnu mapīti. Pajautāja, kurp viņa brauc. Anita negribīgi atbildēja un, uzlikusi saulesbrilles, pagriezās pret logu, lai vērotu cilvēkus uz perona. Viņas pretimsēdētājs kļuva tāds nemierīgs, sāka tā dīvaini knosīties un grābstīties ap savu bikšupriekšu. Anita no draudzenēm bija dzirdējusi par “mētelīšu virinātājiem”, jeb tā saucamajiem ekshibicionistiem. Un te nu viens tāds sēdēja. Meistarīgi aizklājis sānus ar melnu mapīti, lai viņa darbību neredzētu citos solos sēdošie, vīrs centās vaiga sviedros. Anita pirmajā momentā apstulba. Domāja saukt kādu palīgā, bet vagonā bija tikai dažas vecas tantiņas un padsmitgadīgas meitenītes. Vienubrīd viņa nolēma — izliksies guļam. Un tad jaunietei uznāca tāda dusmu un riebuma lēkme, ka, izkliedzot vārdus: “Tu gribi, lai es tev iesperu pa vienu vietu?”, viņa ar kāju no visa spēka iezvēla pretimsēdētājam pa debesu zvaniem. Viņš sakņupis klusi kā pelīte zibenīgi aizgāja uz citu solu, bet vēl pēc brīža pazuda no vagona.
Vēlāk Anita par šo gadījumu uzrakstīja portālā www.draugiem.lv. Atsaucās vēl trīs meitenes, kurām bijis līdzīgs gadījums, iespējams, ar to pašu vīrieti, jo arī viņam bijusi melna mapīte. Tiesa, spērienu gan viņš “dāvanā” bija saņēmis tikai no Anitas.
