Koknesietis Roberts Lācītis ir vienīgais makrobiotikas (zinātne par ķermeņa un dvēseles veselību, izmantojot pareizu uzturu, elpošanu un speciālus vingrojumus) speciālists Latvijā.
Koknesietis Roberts Lācītis ir vienīgais makrobiotikas (zinātne par ķermeņa un dvēseles veselību, izmantojot pareizu uzturu, elpošanu un speciālus vingrojumus) speciālists Latvijā. Indijā, Nepālā, Tibetā, Amerikas Savienotajās Valstīs un citur ieguvis zināšanas par pareizu uzturu, diētām, par to, kā dzīvot pilnvērtīgu un veselīgu dzīvi. Nu viņš tās izmanto, lai palīdzētu citiem.
15 diplomu un sertifikātu
— Ja teiktu, ka esat masieris, par jums būtu pasacīts ļoti maz. Ar ko vēl nodarbojaties?
— Man ir 15 diplomu un sertifikātu no dažādām pasaules valstīm, un tie parāda manu darbību. Esmu sertificēts masieris, uztura un diētas speciālists, apguvis korejiešu akupresūru, manuālterapiju, filipīniešu un japāņu dziedniecības sistēmu, reiki, vingrošanu Do—In. Arī klasisko medicīnu.
Ārsti izglābj dzīvību
— Kas mudināja tam pievērsties?
— Manā dzīvē bijuši vairāki zīmīgi gadījumi, kuri mudinājuši pievērsties cilvēku atveseļošanai. Pirmkārt, ārsti reiz man pašam izglāba dzīvību. Kad mācījos 8. klasē, Saulkrastu jūrmalā nokritu no četrus metrus augstām šūpolēm un divas stundas biju bez dzīvības. Laikam esmu dzimis laimes krekliņā, jo Saulkrastu slimnīcā mediķiem izdevās mani atdzīvināt.
Pēc Liepājas jūrskolas beigšanas sešus gadus Āfrikā strādāju jūrā uz kuģiem, bet tad ļoti sāka sāpēt mugura. Pēc padoma devos pie dziednieces Maijas Kantores Zvejniekciemā, kura ieteica pašam dziedināt, jo man piemītot īpašas spējas.
Senči mediķi un dziednieki
— Vai tas jums bija jaunatklājums?
— Nē. Mani senči bijuši gan diplomēti mediķi, gan dziednieki. Mans vectēvs, arī Roberts Lācītis, bija labs terapeits un dziednieks, tikai toreiz tādas spējas īpaši nereklamēja. Tēva dzimtā gandrīz katrs otrais bijis mediķis. Arī tagad mūsu rados ir gan psihoterapeiti, gan seksopatologi, gan terapeiti. Ar dziedināšanu nodarbojas arī mana māte, taču pats jaunībā šai senču nodarbei uzmanību nepievērsu.
Kolēģi palīdz izveseļoties
— Pēc dziednieces ieteikuma sākāt ar to nodarboties?
— Jā, bet tikai intereses pēc. Nezināšanas dēļ dabūju arī ciest. Uzņēmis no cilvēkiem negatīvo enerģiju, nezināju, kur to likt, un pats saslimu. Nedēļu slimoju. Regulāri brauca “ātrie”, bet no medicīniskā viedokļa neko sliktu atrast nevarēja. Beigās kolēģi tomēr palīdzēja tikt uz kājām. Tad sapratu, ka dziedināšana un atveseļošana nav nekāda izprieca, bet gan smags un atbildīgs darbs.
Kļūst par medicīnas māsu
— Kāpēc nolēmāt apgūt šo prasmi profesionāli?
— Biju jūrnieks, jau iestājos Kaļiņingradas augstākajā jūrniecības skolā. Taču Maija Kantore mudināja pievērsties tam, ko daru šobrīd. Tajā laikā arī Latvijā par dziedniekiem sāka uzdoties katrs, kam nav slinkums. Tāpēc diplomētie ārsti teica — ja tādi kā mēs grib izdzīvot, jāmācās. Ārstu biedrība desmit dziedniekiem piedāvāja iespēju mācīties Rīgas 4. medicīnas skolā. Kaļiņingradā izņēmu dokumentus un sāku apgūt medicīnas māsas profesiju.
“Opītim” akadēmijā vietas nav
— Vai pēc medicīnas skolas gribējāt studēt?
— Jā, bet Medicīnas akadēmijā mani neņēma. Biju 31 gadu vecs. Uzņemšanas komisijā nesaprata, ko tāds “opītis” te grib. Klātienē mācīties bija sarežģīti arī tāpēc, ka man bija jāapgādā ģimene. Kas mani uzturēs? Toreiz augstākajai izglītībai atmetu ar roku, bet turpināju izglītoties Paula Stradiņa slimnīcas masieru skolā, kura ir viena no labākajām Latvijā. Arī tagad vismaz četras reizes gadā apmeklēju kursus, lai savu prasmi pilnveidotu. Gaiļezerā esmu mācījies bērnu masāžas skolā. Esmu apguvis arī reiki. Līdz meistara līmenim gan neesmu ticis.
— Kas ir reiki?
— Teiksim tā — šajā procesā operators, laižot caur sevi kosmisko enerģiju, palīdz cilvēkam sakārtot iekšējo spēku, enerģiju. Kad cilvēkam ir sakārtots enerģētiskais līmenis, notiek pašizārstēšanās vai precīzāk — atveseļošanās.
— Kā nokļuvāt mācīties ārzemēs?
— Latvijā satiku amerikāņus, kuri bija atbraukuši pētīt mūsu dziednieku darbu. Viņi man jautāja, vai vēl gribu mācīties. Protams, gribēju. Tā es ar viņu gādību nokļuvu Indijā, kur ceļoju pa svētajām vietām. Pabiju Nepālā un Tibetā — vietās, kur reiz ļoti gribēju nokļūt.
Izskaidrojums jāatrod pašam
— Vai skolotāji Austrumos labprāt dalās savās zināšanās?
— Tur ir pavisam citāda zināšanu atdošana. Ir jautājums, kas atkarīgs no prasītāja vēlēšanās zināt, un ir atbilde. Tie var būt desmit, bet var būt arī viens vārds, taču izskaidrojums jāatrod pašam. Tibetā prasīju lamam, kā viņš skaidro lāstu. Atbilde bija vienkārša: “Lāsts — tā ir liela, spēcīga, bet zema enerģija. Pacelies augstāk, un tas tevi vairs neskars.”
Ilgi domāju, kā tas ir — pacelties augstāk. Fiziski vai garīgi, varbūt jāmācās, varbūt vienkārši nedomāt par to.
Šo atbildi izpratu vēlāk, kad no Tibetas devos mājās. Tajā dienā bija ļoti slikts laiks — lija, auksti, migla, melni, drūmi mākoņi. Kad lidmašīna pacēlās virs mākoņiem, skatienam pavērās skaista, saulaina aina — fantastiska izjūta. Tad ausīs ieskanējās vārdi — pacelies augstāk! Domā par gaišākām un labākām lietām!
No neierasta ēdiena niez visas vietas
— Pēc tam devos uz Amerikas Savienotajām Valstīm, kur bija paredzēts tikties ar indiāņu un brazīļu šamaņiem, lai apgūtu dažādus dziedniecības veidus. Sagadījās tā, ka nokļuvu kādā japāņu ģimenē. Aizbraucu ciemos un paliku tur ilgāku laiku.
Sākumā nevarēju pierast pie viņu ēdiena. Neizpratu, ka viņu dzīve ļoti atkarīga no uztura. Kad sāku ēst to pašu, ko viņi, sāka niezēt kājas un rokas. Jautāju savam japāņu skolotājam Mičo Kuši, kāpēc tā. Viņš teica — tas nozīmē, ka tīrās aknas un kuņģis, pēc divām nedēļām pāries. Patiešām pārgāja.
Astroloģe iesaka kļūt par dietologu
— Vai tur jums radās interese par veselīgu uzturu, pareizu ēšanu un diētām?
— Jā. Taču jau 1992. gadā bija interesants ar šo lietu saistīts gadījums. Aizgāju pie astroloģes Vijas Ozoliņas, kurai zvaigznes rādīja, ka varu būt labs dietologs. Teicu — jā, ēst man patīk, taču ne gatavot, ne mācīties to darīt vai mācīt citiem. Es to nekad nedarīšu. Amerikā sapratu — nekad nesaki “nekad”.
Iznāca tā, ka Mičo Kuši, kurš bija palīdzējis tūkstošiem cilvēku atbrīvoties no audzēja, meita nomira audzēja dēļ. Neviens speciālists viņai nevarēja palīdzēt. Sievieti apkopu, jo esmu mediķis. Mičo sacīja, ka ne ar kādu naudu nespēj samaksāt par to, ko esmu darījis viņa ģimenes labā, un piedāvāja mācīties paša dibinātajā Makrobiotikas institūtā. Kad mācīties Amerikas Savienotajās Valstīs kļuva par dārgu, devos uz Nīderlandi, kur ir šāda institūta filiāle.
Ceļš uz garo dzīvi
— Kas ir makrobiotika?
— Vārds “makro” sengrieķu valodā nozīmē “liels”, “bios” — “dzīve”. To varētu saukt par ceļu uz lielo, labo, garo dzīvi. Institūtā apguvu, kā ar uztura, elpošanas, vingrošanas palīdzību var dzīvot veselīgi.
Ir daži teicieni, kas raksturo makrobiotiku. Piemēram: “Ja gribi ēst, jāzina, ko. Ja zini, ko gribi, jāzina, kāpēc tu to gribi.” Jādomā, ko un kā ēdam, nevis jāpiestumj kuņģis ar čipsiem un kolu. Ir vēl kāds teiciens — tu esi līdzīgs tam, ko ēd.
Man ļoti patīk arī izteikums, ka mīlestība uz vīrieša sirdi iet caur vēderu. Ļoti precīzi teikts, taču mūsdienās to izprot nepareizi. Sievietei jāpagatavo tāds ēdiens, lai vīrietis, to apēdis, varētu sievieti apmierināt. Nevis, piestūķējis vēderu ceptiem, asiem, piparotiem ēdieniem, izstiepjas uz dīvāna ar vienīgo vēlmi, lai liek viņu mierā.
Var arī mājas biezpienu
— Vai pats arī to visu ievērojat?
— Principā ievēroju. Protams, te ir sarežģīti iegādāties un neesam arī pieraduši pie tādiem produktiem, kādus ēdu tur. Piemēram, jūras kāpostus, miso — fermentētu sojas pupu pastu. Sojas sieru, bet ne jau tādu, kāds dabūjams Latvijā. Japāņi mani mācīja to pagatavot, un tas ir pavisam citādāks. Var jau ēst biezpienu, bet tikai kvalitatīvu mājas produktu. Taču bieži vien mēs neēdam arī to, kas ir nopērkams, piemēram, graudus un dārzeņus. Mēs nepievēršam uzmanību ēdiena kvalitātei, tikai ievērojam tā daudzumu un garšu.
Koknesē svaigāks gaiss
— Vai savas zināšanas izmantojat, lai palīdzētu citiem?
— Kamēr dzīvoju Rīgā, pilsētas centrā man bija savs darba kabinets, kur pieņēmu cilvēkus. Rīgā un arī Ogrē vadīju speciālus vingrošanas kursus. Ogrē, klubā “Vēriens”, bija izveidota arī neliela virtuvīte, kur mājsaimniecēm mācīju visu, ko biju apguvis pats. Vairākas brīnījās, cik daudzveidīgi var pagatavot, piemēram, grūbas. Vēl lielāks pārsteigums bija par to, kā vienā katlā var pagatavot it kā nesavienojamas lietas, un tas viss arī labi garšo. Katram cilvēkam, ņemot vērā viņa asins grupu, nodarbošanos un dzīvesveidu, varu izstrādāt ieteicamo diētu.
Tā kā esmu pārcēlies uz dzīvi Koknesē, tagad strādāju tikai Aizkraukles rajonā. Taču mani aicina atgriezties Rīgā. Apsveru iespēju atsākt darbu galvaspilsētā, taču Koknesē man patīk labāk, jo te ir svaigāks gaiss.
***
Vārds, uzvārds: Roberts Lācītis.
Dzimšanas laiks un vieta: 1960. gada 2. maijs, Saulkrasti.
Izglītība: vidējā speciālā, Liepājas jūrskolā iegūta radiotehniķa profesija, absolvēta Rīgas 4. medicīnas skola, patlaban studē fizioterapiju Latvijas sporta pedagoģijas akadēmijā.
Dzīvesvieta: Koknese.
Nodarbošanās: masieris salonā “Agate” Aizkrauklē un salonā “B
