Aizvadītajā nedēļā man piezvanīja kāda satraukta bērnudārznieka mamma. Sieviete bija emocionāla, kliedza, izteicās visai skarbi, vienlaikus precīzi atainojot situāciju. Pēc divu mēnešu ārkārtas situācijas ģimenei beigušās bērna pieskatīšanas iespējas. Vecāki izmantoja atvaļinājumu, darbu no mājām veikt nav iespējams. Kad zvanīja uz pirmsskolas izglītības iestādi, uzzināja, ka šobrīd visas dežūrgrupas ir pilnas. Sieviete bija izmisumā. “Man ir divas iespējas — maksāt auklei vai iet uz bezdarbniekiem, otrais variants finansiāli šobrīd būtu izdevīgāks. Bet ko darīt vēlāk? Visvairāk kaitina un satrauc tas, ka uz dārziņu bērnus ved arī tie vecāki, kam nav jāstrādā. Aizved un staigā pa veikaliem. Zinu, jo pazīstu. Tagad darbojas princips — kurš pirmais brauc, pirmais maļ, tikmēr es esmu bezizejā,” izteicās zvanītāja. Arī man nākas sakost zobus un gaidīt maģisko 9. jūniju, kad, visticamāk, dārziņi atsāks ierasto darbu. Pēc divu mēnešu nakts strādāšanas un haosa izlēmu netēlot supervaroni un vest dēlu uz dārziņu. Nekā, saņēmu informāciju, ka viss pilns.
Valdības noteikumos teikts, ka dežūrgrupas ārkārtas situācijas laikā primāri jānodrošina vecākiem, kam nav iespēju bērnus pieskatīt. Ir pat simboliski pieminēti glābšanas dienestu darbinieki un vientuļie vecāki, kas ir vienīgie ģimenes pelnītāji. Interesants ir punkts, kurā situācijas, kad vecāki, kas rīkojas negodprātīgi un atvases ārkārtas situācijas laikā uz dārziņu ved, esot atvaļinājumā, sēžot mājās ar mazuli vai citos gadījumos, var tikt skatītas un vecāki saukti pie atbildības. Tas jādara uzraugošajai institūcijai, kas ir pašvaldība. Labi apzinos, ka šajā trauksmainajā laikā trūkst resursu, lai risinātu tik šķietami nenozīmīgu jautājumu — kas un kādēļ iet dārziņā. Izkontrolēt to ir diezgan sarežģīti, nākas paļauties uz vecāku godaprātu.
Tie vecāki, kam ir bērnudārza vecuma bērni, mani sapratīs. Strādāt no mājām ar četrgadnieku ir izaicinājums. Intervijas laikā fonā reizēm dzirdamas raudas, citreiz aicinājums noslaucīt dibenu vai uzmācīgs lūgums paspēlēt paslēpes. Varēt var daudz ko, bet neviens jau nedomā par zemūdens akmeņiem — ko tas prasa no vecākiem. Pirms kāda mēneša satiku mammu, kura savu atvasi redz tikai brīvdienās. Meitiņa darbadienās dzīvo pie vecvecākiem, jo vecākiem jāiet uz darbu.
Pēdējie valdības lēmumi arī mani izbrīnīja — jau pēc nedēļas atsāksies amatierteātru nodarbības. Es fiziski uz darbu netieku, bet ome vakarā varēs pieskatīt mazdēlu, lai aizeju uz amatierteātra mēģinājumu. Nešķiet, ka prioritātes ir pārdomātas. Lai nu kā, pirmais pārbaudījums drīz beigsies, izspūruši, izstrīdējušies atgriezīsimies ierastajās dzīvēs. Bet vai rudenī, sākoties otrajam koronavīrusa vilnim, atgriezīsies haoss? Laikam jau pasakās ir taisnība — supervaroņi nekad neguļ. Mammas, esiet gatavas!
