Ir kastaņlaiks. Kastaņi krīt paukšķēdami, ozolzīles rudens neprātā pazaudējušas savas micītes, pīlādžogas kliedz, lai neatstāj tās zarā.
Ir kastaņlaiks. Kastaņi krīt paukšķēdami, ozolzīles rudens neprātā pazaudējušas savas micītes, pīlādžogas kliedz, lai neatstāj tās zarā. Sārtās kļavu lapas kā nekaunīgas ielasmeitas lidinās gaisā — tik aicinošas, tik vilinošas, tik maldinošas… Kāds uzķersies?
Prātā var sajukt, ja ieelpo dzestro rudens rītu gaisu, kas sajaucas ar baltās miglas pieskārienu vēsumu, ja ievelk dziļi plaušās degošu lapu smārdu, kas izkūp gaisā. Rudens aicina iekrist neprātīgā kļavu lapu dejā, ieslīgt galvu reibinošā virpulī. Tas piespiež sevī iemīlēties, lai gan mīlnieku gadalaiks ir pavasaris. Man nav vairs ne gribēšanas, ne spēka pretoties, un es padodos.
Ar baudu un bez mazākās nožēlas vēroju, kā vasara bez cīņas atkāpjas un savā tronī palaiž rudeni, kurš iznīcina to, ko tā radījusi. Rudens piešķiļ sarkanu liesmu un aizdedzina visu, kam pieskaras. Es priecājos. Nē, tas nav ļauns prieks. Tas drīzāk atgādina līksmi, ar kādu tikai bērni spēj priecāties par pieaugušam cilvēkam šķietami parastām un neinteresantām lietām. Tas ir prieks, ka spēju rudeni izbaudīt, piedzīvot un sajust sev blakus, nevis paciest kā zobusāpes un ātrāk gaidīt pienākam pavasari.
Rudens kopā ar skumjām un tukšumu nes līdzi arī daudz gaismas, labestības un prieka, ir tikai jāsaredz. Tas man kopā ar vēju pačukst — tā bijis vienmēr, tikai tu neredzēji un nesajuti, jo savās domās un sapņos biji citur. Saskatīt prieku tik vienkāršās lietās kā kastaņu augļi pie kājām, lapu dejas gaisā un rudens rēnā elpa visapkārt ir tik vienkārši, jo tas nepieder nevienam, bet to iegūt var ikviens.
Pacelsim galvas mazliet augstāk, lai vējš tiek matos, tas noteikti liks pasmaidīt pat tad, ja līst lietus, salst rokas un jālaipo pāri peļķēm!
