Viņš ir audzis un mācījies Koknesē — te pabeidzis mūzikas skolas pūšaminstrumentu klasi un te iemīlējis brīvību, ko sniedz motocikls. Vēlāk Rīgā turpinājis attīstīt trombona spēli, vairākus gadus bijis slavenākās Latvijas blūza grupas sastāvā un šogad kļuva par vienu no finālistiem starptautiskajā džeza mākslinieku konkursā “Riga Jazz Stage 2016”, kur šodien superfinālā tiks noskaidroti uzvarētāji. Bet patiesībā vi-
ņam nemaz nepatīk konkursi — tie sagādā pārāk daudz stresa un nav salīdzināmi ar to enerģiju, kas iegūstama, vienkārši spēlējot klausītājiem. Iepazīstieties — Latvijas Radio (LR) bigbenda trombonists Nauris Strežs!
Divas reizes devītajā klasē
— Kā sākās tava draudzība ar pūšaminstrumentiem?
— Vectēvs vainīgs! (Smejas.) Mani vienmēr interesēja tā viņa trompete, kas skapjaugšā stāvēja — viņš, lai gan amatieris, tomēr ar savu trompetes spēli visu Eiropu paspēja izbraukāt, visas Hanzas dienas! Tāpēc nebija divu domu, ka gribu spēlēt tieši to. Biju Kokneses mūzikas skolā mācījies jau sešus gadus, kad tur sāka strādāt pūšaminstrumentu spēles skolotājs Ziedonis Puķītis, kurš mani nostādīja fakta priekšā, ka esmu izkopis nepareizu pūšanas tehniku, tāpēc ir tikai divi varianti: vai nu gadu pūtīšu tikai garās notis, vai arī jāmaina instruments… Tad neilgu laiku trenējos eifonija spēlē, bet, tā kā šim instrumentam nav plaša lietojuma, pievērsos trombonam, kas paver daudz plašākas iespējas. Trombons man uzreiz padevās ļoti viegli, ja salīdzina kaut vai ar to pašu trompeti.
— Tajā laikā jau biji izlēmis savu nākotni saistīt ar mūziku?
— Jā, pēc 9. klases sāku mācības Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, bet jaunpienācējiem iesaka vēlreiz palikt 9. klasē, lai panāktu vajadzīgo līmeni muzikālajos mācību priekšmetos. Pēc diviem gadiem Rīgas Doma kora skola izveidoja džeza klasi, kas mani ļoti ieinteresēja, tāpēc atkal no jauna sāku mācības vidusskolā, ko beidzot absolvēju tikai 22 gadu vecumā. (Smejas.)
— Un tad sākās “Latvian Blues Band” (LBB) laiki?
— Jau vidusskolas laikā sāku apgrozīties leģendārajā Bites Blūza klubā, kas diemžēl vairs nepastāv, nedaudz spēlēju grupā “Bites Blues Band”, un mūs, džeza klases pūtējus, arī šad tad aicināja kopā paspēlēt kādu blūzu. Par LBB dalībnieku kļuvu pēc skolas beigšanas un šajā grupā spēlēju piecus gadus.
— Kāpēc pārtrūka tava sadarbība ar Latvijas slavenāko blūza grupu?
— Šie pieci gadi man, protams, ir ļoti daudz devuši. Milzīga koncertu, skatuves un dzīves pieredze, pabijām pat ASV. (2009. gadā LBB izcīnīja pārliecinošu uzvaru Vācijas pilsētā Eitinā notiekošajā konkursā “Baltic Blues Challenge” un ieguva ceļazīmi uz “2010 International Blues Challenge” finālu Memfisā, ASV — aut.) Daudz piedzīvojumu un satiktu cilvēku saistās ar šo laiku, bet tā īsti nebija mana vieta, tāpēc šķiršanās bija likumsakarīga. Kamēr biju grupā, man bija tādas kā “klapes uz acīm” — ne laika, ne enerģijas kādiem citiem projektiem, bet man patika tie bigbendi… Tad vienkārši pienāca laiks doties tālāk, un es iestājos Latvijas Mūzikas akadēmijas Džeza klasē. Ar to sākās jauns posms manā dzīvē.
Studijas man ļoti daudz deva. Mācījos akadēmijā divus gadus, taču diemžēl aizņemtības dēļ to nepabeidzu — izveidojās ģimene, piedzima dēliņš, tāpēc vairāk nācās domāt par praktiskām lietām un ģimenes dzīvi. Neraugoties uz to, ka diploma man kabatā nav, jūtos ļoti liels ieguvējs — mācījos pie Latvijā labākajiem profesionāļiem, kuri uzreiz redz tavas stiprās un vājās vietas, piespiež pārvarēt savas kļūdas un tiešām palīdz uzlabot spēli.
Dodiet bērniem klausīties labu mūziku!
— Kas tev šķiet svarīgākais mūzikas izglītībā, ko esi/neesi ieguvis?
— Kad Kokneses mūzikas skolā sāka strādāt Ziedonis Puķītis, pirmais, ko viņš izdarīja — iedeva man kaseti ar labu mūziku. Patiesībā tad arī man iepatikās bigbendu spēles stils, un joprojām tieši to uzskatu par sev vistuvāko izteiksmes veidu. Uzskatu, ka pedagogiem ir ļoti liela nozīme audzēkņu izaugsmē — īpaši jau agrā vecumā, lai vispār radītu interesi. Vai arī neradītu…
— Vai tad laba mūzika mums apkārt ir retums?
— Nu, paklausieties, kas mums ikdienā skan apkārt! Es labāk neizteikšos… Tas, ka Latvijā klausītākais radio ir “Latvijas Radio 2”, kas pārsvarā spēlē tikai šlāgermūziku, jau ļoti daudz ko pasaka… Nav jau tā, ka mums Latvijā nebūtu labas mūzikas, bet, ja cilvēciņam pirmajās mūzikas skolas klasītēs liek visu laiku mācīties tikai gammas un etīdes, kas nav īpaši interesantas, tad arī rodas iespaids, ka tas ir viss — vai nu gammas, vai kaut kāds tuc-tuc… Tas man personīgi ir tāds liels pārdzīvojums, ka apkārt tik maz dzirdama laba mūzika. Kad biju Memfisā (ASV), pamanīju, ka tur pat visvienkāršākajā bodītē mūzikas izvēle ir izcila — kāpēc pie mums tā nevarētu būt? Ar to, protams, nenoliedzu akadēmiskās vērtības un to, ka gammas ir jāmācās, lai sasniegtu tehniski labu spēlēšanas līmeni, bet to varētu darīt interesantāk — ar mūsdienu tehnoloģijām varētu kādu ritmu pielikt klāt un tamlīdzīgi…
— Kas tad ir tā labā mūzika? Vai vari ieteikt kādas trīs dziesmas, ko visiem vajadzētu noklausīties?
— Es varu ieteikt trīs lieliskus māksliniekus, kuru jebkuru dziesmu ir vērts noklausīties: R&B un soul mūziķi Rejs Čārlzs (Ray Charles), Areta Frenklina (Aretha Franklin) un džeza leģenda Kaunts Beizijs (Count Basie). Šie ir mākslinieki, kas mani iedvesmo. Es dzirdu viņus un, jā — tas ir mans!
Vectēvs, skolotāji un džezs
— Kā būtu tevi pareizi dēvēt — trombonists? Pūšaminstrumentālists?
— Gribētu sevi saukt par bastrombonistu — tas ir lielākais no tromboniem, vairāk spēlē tieši zemajā reģistrā, kaut gan tehniski var izpildīt jebkuru trombona partiju. Latvijā zinu vien pāris labu bastrombonistu, un man vēl līdz viņu līmenim ir jāaug, tāpēc pagaidām par bastrombonistu sevi saukt neatļaujos, bet esmu ceļā uz to.
— Cik daudz laika aizņem spēlēšana LR bigbendā?
— Visu dzīvi! (Smejas.) Uz mēģinājumiem sanākam kopā divas reizes nedēļā, bet jāstrādā katru dienu — no rīta līdz vakaram! Vēl katru mēnesi nedēļu pavadu Liepājā, jo pusslodzi esmu arī Liepājas simfoniskā orķestra sastāvā.
— Vai esi kādreiz domājis mest spēlēšanu pie malas? Ar ko tad tu nodarbotos?
— Daudz reižu esmu par to domājis! (Smejas.) Tas jau vairāk vidusskolas laikā bija, kad prātā visādas intereses… Un tad sākas tas apburtais loks — tu netrenējies, tāpēc nesanāk. Tā kā nesanāk, tad vēl vairāk negribas trenēties. Jātiek pāri tai negribēšanai, un tad jau, kad sāc just progresu, paliek vieglāk. Laikam tā pavisam nometis malā spēlēšanu nekad neesmu, bet esmu daudz slinkojis un bohēmā dzīvojis… (Smejas.) Ar ko es nodarbotos? Nu, piemēram, šajā ziemā izmēģināju kurjera darbu — ar motorolleru pabraukājos pa Rīgu. Vispār grūts darbs. Nē, mūzika ir mana lieta — nav pat tik svarīgi, kāds instruments. Citreiz rodas iedvesma un kādu mēnesi trompeti spēlēju. Koncertam jātrenējas ar trombonu, bet man gribas trompeti!
— Kuri ir būtiskākie pagrieziena punkti, kas tevi profesionālajā ziņā aizveduši tur, kur esi tagad?
— Tie drīzāk ir cilvēki, nevis punkti, un pirmais, protams, jānosauc mans vectēvs, kas jau no bērnības pavisam neapzināti atstāja uz mani ļoti lielu un pozitīvu iespaidu. Tad skolotājs Ziedonis Puķītis, kuru jau minēju. Profesors Boļeslavs Voļaks, kurš bija mans pasniedzējs gan “dārziņos”, gan akadēmijā. Redz, atkal tie skolotāji — viņiem ir ļoti liela nozīme! Tad noteikti jāmin saksofonists Kārlis Vanags — ar viņu iepazinos, kad spēlēju “City Jazz Bigband”, arī šobrīd viņš ir Latvijas Radio bigbenda mākslinieciskais vadītājs. Kārlim jāsaka milzīgs paldies tieši par to, ka viņš pa īstam ieveda mani džeza pasaulē. Ja nebūtu saticis Kārli, es nezinu, vai šobrīd spēlētu to, ko spēlēju.
Vienīgais no Latvijas
— Pastāsti nedaudz par konkursa “Riga Jazz Stage 2016” atlasi — no Latvijas šajā konkursā startē trīs vokālistes, un tu esi vienīgais trombonists, kas tika finālā. Vai tas tev bija pārsteigums?
— Ja nemaldos, finālā tika visi trombonisti, kuri bija pieteikušies, bet no Latvijas es biju vienīgais kandidāts. Man šādi konkursi sagādā nenormālu stresu, bet tajā pašā laikā saprotu, ka tas ir manis paša labā. Tā visa atmosfēra man ļoti nepatīk, bet konkurss liek saņemties, pievērst uzmanību tādām niansēm, kam ikdienas treniņā pārskrien pāri.
— Vai neesi pārāk paškritisks?
— Jā, esmu tāds bailīgs šajā ziņā. Varbūt par daudz kritiski uz sevi skatos, man to šad tad pārmet, bet nu nezinu, nezinu… Kā būs, tā būs. Šis konkurss man jau daudz devis — galvenokārt saņemšanos.
Ģimene un moči
— Ko uzskati par savu lielāko dzīves sasniegumu līdz šim?
— Man ir dēls, ģimene un divi suņi… (Smaida.) Tā ir! Man ir dēls — es ar to lepojos! Lai arī ikdienā darba pienākumi paņem ļoti daudz laika un nemaz tik bieži nesanāk pabūt visiem kopā, es tomēr ģimeni uzskatu par pašu svarīgāko dzīvē. Esmu priecīgs, ka varēšu savam dēlam parādīt dažādus ceļus dzīvē, varēšu pastāstīt daudzas lietas, lai viņš pats var izvēlēties. Man, protams, ir savi sapņi par viņa nākotni, bet tie ir manējie — viņam būs savi, un es nekad neuzspiedīšu savu viedokli.
— Darbs un ģimene — tas ir skaidrs, bet ko Nauris dara brīvajā laikā, ja tāds vispār ir?
— Oi, nu visādas lietas ir darītas, arī ne tik labas, bet par to tagad nerunāsim… (Smejas.) Mana lieta ir moči… Kopš 13 gadu vecumā pirmo reizi uzsēdos motociklā, tā “saslimu”. Mēs Koknesē bijām vairāki domubiedri, kas aizraujas ar močiem. Bijām visi paklīduši pa pasauli un privātajās dzīvēs, bet tagad ir apņemšanās atkal visiem savākties kopā. Nesen satikāmies, un labi, ka tā savstarpējā saikne nav pazudusi — tas nekas, ka tie kopīgie pusaudžu gadi jau sen beigušies. Ar motocikliem ir tā — senāk skatījāmies visādus ārzemju žurnālus ar jaunākajiem un ātrākajiem modeļiem, sapņojām par tādiem, bet tagad daudz vairāk interesē tieši tā vecā tehnika, gribas tieši to dabūt pie dzīvības… Cits smeķis! ◆
