Katrs gads aizejot atstāj kaut ko neparastu. Tā šogad, augusta pirmajā svētdienā, beidzot uzziedēja lilija, kura bija pāraugusi mani pašu.
Katrs gads aizejot atstāj kaut ko neparastu.
Tā šogad, augusta pirmajā svētdienā, beidzot uzziedēja lilija, kura bija pāraugusi mani pašu.
Atceros, laikrakstā “Staburags” lasīju par gostiņietes Ausmas Korules dārzā uzziedējušajām 1,65 metrus garajām lilijām. Arī lilija mana puķudārza žogmalē auga un auga, kamēr izauga 1,74 metrus gara, pāraugot pat manu augumu — 1,66 m. Lilija bija bezgala skaista — gan ar savu garo ziedkātu, gan ar 12 lielajiem baltajiem ziediem.
Vēl šajā gadā neparasts bija tas, ka gada sākumā visu ziemu mūsu mājas putnu barotavā kopā ar zīlītēm, dzilnām, zvirbuļiem, dzeni un sīļiem mielojās paliels balts putns, kuru novērot bija ļoti grūti. Putns bija tik uzmanīgs, ka nelaida sev tuvumā.
Sākumā domājām — varbūt balts balodis? Sākām vērot pa istabas logu un sapratām, ka tas atkal ir kaut kas neparasts. Šis putns bija baltais sīlis — pats balts, tikai spārni kā parastajiem sīļiem — zilraibi un aste arī kā parastajiem sīļiem. Pārējo sīļu barā šis putns bija tik vienreizēji skaists un neredzēti graciozs. Baltais sīlis bija arī tik žigls, ka nekādi nevarēju nofotografēt. Vienreiz izdevās. Taču, tā kā barotava bija ceriņkrūmā, baltais sīlis biezajos zaros izskatījās samērā sīks.
Nolēmu šoziem barotavu novietot klajākā vietā, kur, paslēpjoties klēts piebūvītē, varētu balto sīli labi nofotografēt. Taču līdz šim pie barotavas nav vēl atlidojuši ne parastie sīļi, ne arī mūsmāju mīlulis — baltais sīlis. Tā gribētos atkal viņu redzēt.
Arī trešais gadījums manā dzīvē bija neparasts. Bezgala nežēlīgs. Novembra pievakarē netālu no mājām, uz lauka, kāds cilvēks sašāva mūsu suni Reksi, kuru pirms pieciem gadiem ievērojām vairākas dienas guļam ganībās pie gotiņām. Sapratām, ka noklīdis. Pažēlojām un devām pajumti. Suns izrādījās ļoti labsirdīgs un uzticīgs.
Rudenī pa mūsu kartupeļu laukiem šad tad klīda mežacūkas. Un tā Reksis tovakar paskrēja pāri piekalnītei pariet. Un tika sašauts. Trīs nedēļas Reksi ārstējām, un Reksis ārstēja pats sevi. Tās bija mokas gan sunim, gan mums, visiem mājniekiem.
Brīnumainā kārtā Reksis izdzīvoja un tagad atkal iet savās gaitās.
Jā, no cilvēka nežēlastības un cietsirdības sastingst viss — pat iešauta lode, kuru vēl tagad sevī nēsā Reksis.
Cilvēk, kurš to izdarīja, padomā! Vai tā bija labi? Un vai tev nekad nesāp? Es domāju — kādreiz tomēr sāpēs…
Tāds, lūk, neparasts man bija aizgājušais gads. Neparasti skaisti ziedi, neparasti balts sīlis un neparasti cietsirdīgs cilvēks netālu no mājas.
Skaidrīte Klauzele Odzienā, “Svilēnos”
