Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejā izstādē “Trīs stihijas un vējš galvā” savu būtību mākslā izpaudušas trīs māksli-
nieces — Gunta Vēvere, Mendija Leoke un Inese Dembovska. Gleznas un keramikas darbi apskatāmi augustā un septembrī.
Visas trīs mākslinieces ir vienaudzes un draudzenes, visām trijām šogad ir apaļa jubileja, mākslā katrai savs rokraksts, un šī ir viņu pirmā kopīgā darbu izstāde — visas trīs izstādījušas gleznas, un Mendija Leoke arī savus ekoloģiskos keramikas darinājumus, kuros nav izmantota keramikas glazūra, viss darināts ar dabiskajām krāsām.
“Mūs vieno draudzība, kas atbalsta, uzmundrina, iedrošina, motivē un iedvesmo, un, protams, vējš galvā, kas laika gaitā nerimst,” saka Aizkraukles Mākslas skolas direktore Inese Dembovska.
Kā radās izstādes nosaukums? “Satiekoties radās doma, ka mēs esam triju stihiju salikums — Gunta ir uguns zīme, Mendija — ūdens zīme un es — zemes zīme. Stihija, kas mūs apvieno, ir vējš galvā, kas neparādās tik daudz darbos kā mūsu būtībā, esam gatavas kāpt mašīnā, braukt un darīt, ceļot un rast jaunas idejas un krāt iespaidus,” saka Inese.
Gunta Vēvere dzīvo Raganā un ikdienā ir Berģu Mūzikas un mākslas pamatskolas mākslas nodaļas vadītāja. Inese un Gunta ir klasesbiedrenes, savulaik kopā mācījās Cesvaines vidusskolā un Madonas Bērnu mākslas skolā.
“Kopā esam spēlējušas basketbolu, dziedājušas ansamblī. Pēdējos 10 gadus katru vasaru kopā ar klasesbiedriem ar velosipēdiem dodamies divu dienu velobraucienā, apceļojam mūsu mīļo zemi, baudām burvīgo Latvijas dabu, iepazīstam interesantus cilvēkus un ļoti daudz smejamies — gluži kā skolas solā pirms daudz, daudz gadiem. Un tas viss mūs ļoti vieno,” stāsta Inese. “Zināju, ka Gunta glezno, katrā augā prot saredzēt brīnumu, kas var pārtapt mākslas darbā. Šie darbi izstādē ir apliecinājums viņas profesionālismam, tas man bija pārsteigums! Cilvēku, kuru tik sen pazīstu, atklāju no jauna.”
“Gleznoju tikai vasarā plenērā, jo ziemā nesanāk — laiku aizņem darbs skolā, ģimene, bērni. Gleznošana ir kā balva — to var atļauties tikai vasarā, un tad es esmu laimīga,” saka Gunta Vēvere. “Kopā ar mākslinieku grupu ir palaimējies gleznot Itālijā, Toskānā. Ainažos mums ir domubiedru grupa. Kad nedēļa pavadīta Ainažos, vīrs saka — tev visos darbos tikai jūra! Man ir arī miglas darbi — atceros, pāri dzelteno madaru pļavām no jūras vēlās liela, bieza migla, likās — kaut varētu nofiksēt! Migla pazuda, bet sajūta palika, un nākamajā rītā to mēģināju uzgleznot. Aizkraukles izstādē ir jūras darbi, tomēr gleznoju arī ko citu, piemēram, man ļoti patīk puķes, es varētu būt arī dārzniece. Tās audzēju pie mammas dārzā.”
Gunta un Inese visu lielāko darba dzīvi bijušas pedagoģes, tiekas sanāksmēs un semināros. “Kad Aizkraukles Mākslas skolas audzēkņi aizstāv noslēguma darbus, komisijā darbu vērtēšanas procesam pieaicinām klāt Guntu, esam priecīgi, ka viņa atrod laiku atbraukt pie mums,” saka Inese.
Mendija ir māksliniece no Ikšķiles. Viņa kopā ar Inesi mācījās Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā, Mendija pabeidza dekoratoru nodaļu. Lielāko savas darba dzīves daļu ir bijusi saistīta ar interjeru veidošanu un aizkaru dizaina izstrādi interjeros. Mendijai ideju vienmēr ir bijis pārpārēm, gan veidojot ilustrācijas, gan veicot sienas gleznojumus, gan darbojoties ar zīda apgleznošanu un noformējot skatlogus, viņas aizkaru dizains savulaik ir papildinājis interjeru dažādos vēsturiskos objektos. Keramika Mendijas radošajā darbībā no hobija ir pārtapusi par nopietnu darba procesu — darbi ir veidoti no baltas akmens masas, kuri ir apstrādāti ar dabiskām krāsvielām, un tas ir Mendijas Raku jeb noslēpums. Māksla viņai visu laiku bijusi līdzās kā gaiss un ūdens: “Varu celties četros no rīta, radīt un radīt!”
Māksliniecei glezniecībā ir bijuši dažādi periodi, sākumā baltais, iespaidojoties no ceļojumiem, krāsu gamma ir pilnveidojusies, kļuvusi spilgtāka un intensīvāka. Viņas gleznojumos parādās autortehnikas elementi, eksperimenti, kompozīcijā savienojot dažādus materiālus.
Inesei izdevies šīs trīs stihijas apvienot, sapulcināt, pārliecināt un ievilināt vienā izstāžu zālē. “Paldies Aizkraukles Vēstures un mākslas muzejam par laipno uzņemšanu un lielo darbu mūsu izstādes iekārtošanā! Katra izstāde ir kā stimuls nākotnē radīt un pārsteigt,” saka Inese un noslēgumā citē Mārtiņa Freimaņa vārdus: “Nav pat jāzina, kāds būs iznākums, dzīvo tā, ka apstāties ir noziegums”.” ◆
