Trīs kaķi un suns Peksis dzīvo lauku mājās Sunākstes pusē. Peksis ir vecākais iemītnieks, jau cienījamos gados, un tas, viņaprāt, ir pietiekams iemesls dažādām privilēģijām. Nu kaut vai, piemēram, neierobežotai kāpelēšanai pa gultām, krēsliem, dīvāniem, pat palodzēm, kaķu barības notiesāšanai un tamlīdzīgi. Kaķiem pret to īpašu iebildumu nav, vismaz neesot dzirdēti.
Varbūt tāpēc, ka viena no trijotnes — kaķenīte Mince — piedzīvojusi daudz skarbākus laikus. Viņa tagadējā dzīvesvietā ieradusies pati, rīta rasā izmirkusi, novājējusi, izsalkusi un drīz laidusi pasaulē mazuļus. Daudzi Minces bērni dzīvo un “strādā” tuvākās un tālākās sētās.
Žuļiks ir Minces dēls, liels, rāms un labsirdīgs kaķis. Bērni viņu iesaukuši par sensoru — tiklīdz kāds Žuļikam iet garām, ikreiz atskan “miau”. Žuļiks labi sadzīvo ar visiem — saimnieci, bērniem, veco, sirmo Peksi, vienīgais, ko viņš uzlūko ar nepatiku, ir Mičuks, otrs runcis.
Arī Mičuka ierašanās, pēc Žuļika domām, te bijusi nevēlama sagadīšanās, pārpratums. Pavisam mazu, sīku un nevarīgu viņu atnesa. Saimniece sākumā kuslo un vāro radībiņu baroja ar pipeti, pacietīgi pilināja sīkulim mutē pieniņu. Un kas par varenu runci izaudzis, negriež ceļu pat Žuļikam!
Tā viņi te dzīvo, sirmā Pekša uzraudzīti. Vasarā tīrumā ķer peles, bet ziemā guļ uz vecās krāsns, kurā kādreiz, sensenos laikos, cepa smaržīgu maizi, bet sestdienās — pīrāgus, un maļ savas dzirnaviņas.
