Jau desmit gadu Astrīda Mencendorfa Seces pamatskolas bērniem māca zīmēt un gleznot, kā secieši saka, skolēnu zīmējumu ir pilna skola, allaž apskatāmas bērnu darbu izstādes, notiek zīmētāju konkursi.
Jau desmit gadu Astrīda Mencendorfa Seces pamatskolas bērniem māca zīmēt un gleznot, kā secieši saka, skolēnu zīmējumu ir pilna skola, allaž apskatāmas bērnu darbu izstādes, notiek zīmētāju konkursi. Skolotāja Astrīda, tā viņu sauc zīmēšanas pulciņa audzēkņi, viņiem māca saskatīt neparasto un skaisto dabā un cilvēkos. Māca gleznot arī fantāzijas tēlus, kuros vislabāk var izteikt nākotnes sapņus un ilgas.
Talantu pamana skolotāja
— Kurš pirmais pamanīja, ka jums ir zīmētājas talants?
— Mana pirmā zīmēšanas skolotāja Seces pamatskolā Veronika Ķebe. Nu viņa jau pensijā. Viņas skolniece biju tikai pirmos četrus gadus, jo mūsu ģimene pārcēlās uz Koknesi.
Tomēr skolotāja Ķebe mani nekad nav aizmirsusi, jo, kad pēc daudziem gadiem atgriezāmies Secē un es sāku strādāt par zīmēšanas skolotāju, viņa sagādāja lielu pārsteigumu un parādīja manus skolas laika zīmējumus, kurus bija saglabājusi. Toreiz biju ļoti aizkustināta.
Kokneses vidusskolā mana zīmēšanas skolotāja bija talantīgā māksliniece Benita Krēsliņa. Tomēr tajā laikā es nekad nedomāju, ka man būtu jāmācās Mākslas akadēmijā un jākļūst par gleznotāju vai zīmēšanas skolotāju.
Grib ārstēt dzīvniekus
— Kāda profesija jūs tad interesēja?
— Veterinārārstes. Pēc pamatskolas beigšanas Koknesē skolotāja Elfrīda Krastiņa, kad uzzināja, ka vēlos būt veterinārārste, jautāja: “Padomā, vai tiešām tu visu dzīvi gribēsi to dzīvo zirgu, tu taču esi māksliniece!”.
Taču man vajadzēja nevis mākslu, bet tieši dzīvo zirgu — gan īstenībā, gan romantiskajos sapņos. Es biju lauku meitene, tēvs — brigadieris, māte — agronome. Es izaugu kopā ar zirgiem. Tēvs mani gluži kā puiku jau kopš mazotnes pieradināja bez bailēm droši turēties zirga mugurā, un kopš tā laika zirgs ir viena no manām trijām dzīves mīlestībām.
Kad pietuvojos mākslas pasaulei, vēl jo vairāk sapratu, ka zirgs ir skaistuma ideāls un nevienam dzīvniekam nav tik skaistas ķermeņa formas kā zirgam.
No likteņa neizbēgt
— Ko darījāt tālāk?
— Beigusi pamatskolu, iestājos Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, lai mācītos par veterinārfeldšeri. Sāku nodarboties arī ar jātnieku sportu, bet ne ilgi, jo esmu maza auguma, un man nebija tik daudz spēka, lai novaldītu lielus, spēcīgus zirgus.
Vēlāk bieži domāju, kas būtu noticis, ja būtu paklausījusi skolotājām un izvēlējusies mākslas ceļu. Tad es nebūtu satikusi savu nākamo vīru Arni, kurš arī mācījās Smiltenes tehnikumā. Tagad saprotu, ka cilvēks no sava likteņa tomēr nevar izvairīties.
Nākamo sievu ierauga uz skatuves
— Kā tad īsti iepazināties?
— Tas bija romantiski. Tehnikumā darbojos dramatiskajā pulciņā. Taču pirmajā gadā Arnis, būdams vecāks, mani nemaz nebija ievērojis.
Man bija iesauka — “Zilais zirgs”. Koknesietis Ernests Skopāns ir uzņēmis dokumentālo filmu “Mani sapņi”, kuras galvenā varone esmu es — skolniece, kura piedalās zīmētāju olimpiādēs. Filmas fonā es runāju eseju par zilo zirgu. Mana māte vēl tagad raud, kad to dzird.
Arnis mani pamanīja vēlāk. Mūs toreiz savienoja mans sapņu zilais zirgs un teātris — vēl viena dzīves mīlestība.
— Iepazīšanās tātad bija liktenīga. Apprecējāties?
— Mēs apprecējāmies, kad Arnis jau studēja toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā. Arī es turpināju mācīties. Kad vīrs akadēmiju absolvēja, viņš sākumā atgriezās dzimtajā Valmieras pusē, tad konkursa rezultātā kļuva par kolhoza priekšsēdētāju Alūksnes rajonā. Es, lai pabeigtu studijas, mācījos neklātienē. Dikļos piedzima Gatis, bet Lāsma jau Alūksnes Kalncempjos.
Dzīvoju mājās un audzināju bērnus. Mums bija ļoti jauki draugi. Brīvajos brīžos varēju zīmēt un sapņot par savu zilo zirgu.
Cer kļūt par zemkopjiem
— Kāpēc atgriezāties Secē?
— Atmodas sākumā vecāki mantoja zemi un māju, un mēs atnācām viņiem līdzi saimniekot. Cerību pilni kļūt par labiem zemkopjiem. Bija savs traktors, audzējām pat līdz 40 liellopiem. Strādājām visi, cik spējām. Piedzima Marta, un man veselības problēmu dēļ kļuva arvien grūtāk veikt darbus kūtī un tīrumā. Ārste aizliedza celt vairāk par astoņiem kilogramiem. Un dzīve pati visu nolika vietā.
— Kā tas notika?
— Kādā Seces zemnieku sarīkojumā satiku skolotāju Helēnu Graudumnieci, un viņa mani atcerējās kā bijušo skolnieci un labu zīmētāju.Viņa aicināja, lai nāku par zīmēšanas skolotāju. Man tas bija liels pārsteigums, jo nekad nebiju domājusi būt skolotāja.
Vēlāk man šķita, ka es toreiz piekritu pārsteidzīgi. Domāju, ka bērni būs rātni un viņus zīmēšana interesēs tāpat kā mani. Nebūdama profesionāla skolotāja, bieži pārdzīvoju, ja skolēniem pietrūka pacietības un arī disciplīnas. Stundu nebija daudz, tāpēc galā tomēr tiku. Sāku strādāt ar apņemšanos nekad nekliegt un būt ļoti labai skolotājai, bet tik gludi viss nenotika.
— Kas jums tādos brīžos palīdzēja?
— Ģimene, visvairāk — Arnis. Ģimene ir manas dzīves pirmā mīlestība. Vīrs deva labu padomu un prata nomierināt, skaidrojot nerātņu uzvedību ne kā tīšu ļaunumu, bet bērnišķīgu palaidnību.
Palīdzēja arī mācības. Sāku studēt un, lai iegūtu vizuālās mākslas skolotājas diplomu, absolvēju Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu. Esmu arī logopēde un sākumskolas skolotāja. Tajā laikā piedzima arī mazais Harijs.
Zīmēt var katrs
— Skolā ir daudz talantīgu zīmētāju?
— Bērnam zīmēšana padodas sliktāk vai labāk. Talantu var pamanīt pēc pāris zīmējumiem. Mūsu skolā ir vairāki talantīgi audzēkņi, piemēram, Iluta Reimarte, Larisa Mandrika, Kristīne Taškāne, Sigita Vaškeviča, Ieva Petkeviča, Vineta Dzērviniece, Mārtiņš Bēteris. Tatjana Titoviča jau ir izvēlējusies mākslinieces ceļu un mācās Rēzeknē.
Taču, lai arī talantīgs bērns labi zīmētu, jābūt noskaņojumam. Man pašai ir dienas, kad šķiet: nu neko neuzzīmēšu, nekas neveicas. Ja ir slikts noskaņojums, labāk neko nesākt. Teic, ka dzejniekiem labi dzejoļi rodoties tieši dvēseles sāpēs. Gleznotājam, vismaz man, dvēselei jābūt mierīgai un sakārtotai.
Autoritāte — Jānis Anmanis
— Kādā mākslas tehnikā jums pašai visvairāk patīk strādāt?
— Joprojām zīmēt zirgus, ainavas un klusās dabas. Izmantoju guašu un akrilu. Diplomdarbs man bija ar romantisku noskaņu “Ziemas ainava” — mēness, koki un balts sniegs.
— Kuri gleznotāji jums ir dvēseliski tuvi?
— Mana autoritāte glezniecībā un arī kā personība ir Jānis Anmanis, ar kuru esmu bijusi kopā vairākās gleznotāju nometnēs. Tuva man ir arī Maija Tabaka un vecmeistari — Kārlis Sūniņš, Vilhelms Purvītis, īpaši Nikolaja Rēriha Himalaju kalnu gleznojumi.
Pasveši ir tie mākslinieki, kuri cenšas šokēt sabiedrību ar kaut ko ļoti neglītu, haotisku, tajā pašā laikā mani saista abstrakcioniste Īra Rozentāle.
Reizēm māc šaubas
— Jūs dzīvojat saskaņā ar saviem ideāliem?
— Cenšos, kaut gan dažreiz šķiet, ka šis nav mans īstais laiks. Pēc vairākiem testiem noteicu, ka esmu romantiķe, kura nedaudz pastumta malā, slikti jūtos, ja redzu, ka citiem klājas grūti. Man gandrīz fiziski sāp, ja, ienākot klasē, redzu skumjas bērna acīs un zinu, ka viņam ir problēmas, kuras labot nav paša spēkos.
Tādās dienās, ja ir laiks, aizeju pie mūsmāju zirga Mora un kārtējo reizi pārliecinos, ka zirgs ir skaistuma ideāls. Moris ziemā ir melns, bet vasarā — dūkanbērs.
Ģimenē esmu laimīga sieva un māte. Esmu daudz pateicības parādā savai mātei, no kuras joprojām mācos daudz laba. No viņas aizgūta rokdarbu darināšanas prasme. Viņa man mācījusi, kā vienot ģimeni, kā audzināt bērnus, lai viņi nezaudētu savu personību.
To vienmēr atceros gan skolā, gan savējos audzinot. Bērniem vajag uzticēties, tas ir galvenais, un pēc iespējas biežāk viņiem atgādināt, ka vecāki viņus mīl.
Vienāda gaume
— Vai vīrs izprot jūsu darbus un atbalsta vaļaspriekus?
— Domāju, ka izprot. Esmu zīmējusi ne tikai ainavas, bet arī tuvinieku portretus. Arni gan nē. Tam vēl ir laiks. Viņš izprot arī citu mākslinieku darbus, atšķir stilus un pamatoti kritizē vai izsaka atzinību.
Mani vaļasprieki viņu neapgrūtina. Abi braucam skatīties teātra izrādes un klausīties koncertus. Esam Imanta Kalniņa fani un labprāt apmeklējam arī Operu. Patīk kantrī mūzika. Vasarā visa ģimene mēdzam apceļot Latvijas skaistākās vietas.
Tomēr visjaukākās dienas un vakari ir tad, kad no skolām atbrauc vecākie bērni Gatis un Lāsma. Visi izrunājamies par piedzīvoto. Kopā ar bērniem plānojam nākotni. Tie ir skaistākie mirkļi mūsu kuplajā ģimenē.
*****
VĀRDS, UZVĀRDS: Astrīda Mencendorfa.
DZIMŠANAS LAIKS UN VIETA: 1963. gada
1. oktobris, Sece.
IZGLĪTĪBA: augstākā pedagoģiskā. Absolvējusi Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolu.
NODARBOŠANĀS: Seces pamatskolas vizuālās mākslas un bioloģijas skolotāja.
ĢIMENE: vīrs Arnis — skolotājs, četri bērni — Gatis mācās Rīgas 1. ģimnāzijas 11. klasē, Lāsma — Kokneses vidusskolas 10. klasē, Marta — Seces pamatskolas 6. klasē, piecgadīgais Harijs. Māte Skaidrīte un tēvs Alfrēds — pensionāri.
VAĻASPRIEKS: apmeklēt teātra izrādes un gleznu izstādes, līnijdejas, darbi dārzā un kūtī, patīk zirgi — gan uz papīra, gan dzīvi.
HOROSKOPA ZĪME: Svari.
