Pēc Brazīlijas latviešu draugu fonda aicinājuma rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks pērnā gada 6. augustā devās ceļojumā uz Brazīliju, lai turienes latviešu pēcnācējiem mācītu latviešu valodu.
Pēc Brazīlijas latviešu draugu fonda aicinājuma rakstnieki Māra Svīre un Vladimirs Kaijaks pērnā gada 6. augustā devās ceļojumā uz Brazīliju, lai turienes latviešu pēcnācējiem mācītu latviešu valodu.
Divus mēnešus rakstnieki bija skolotāju lomā, bet trešajā baudīja Brazīlijas dienvidu daļas dabas jaukumus. 4. novembrī viņi bagātiem iespaidiem kā ziedputekšņiem aplipušas bites atgriezās mājās. Māra Svīre ir savākusi materiālus grāmatai par Brazīliju, un šogad viņa to arī uzrakstīs. Rakstniecei braucienu apmaksāja “Lauku Avīze”, bet rakstnieks maksāja pats.
Brauc pēc brīvības
— Vai Brazīlijas latvieši tik slikti runā latviski, ka viņu zināšanas steigšus jāpapildina vai pat valoda jāmācās no jauna?
Māra Svīre:
— Protams! Latvieši uz Brazīliju braukuši trīs reizes: pirmais ieceļotāju vilnis no Latvijas turp devās 1890. gadā, otrais — 1922. un turpmākajos gados, bet trešais — pēc Otrā pasaules kara. Pēdējo ir maz, jo latvieši, kuri bēga no okupantiem, Brazīlijā dzīvot tomēr nevēlējās. Brazīlijas mežus līda vairums abās pirmajās reizēs aizbraukušo. Interesanti ir tas, ka citās zemēs ieceļojušie latvieši tomēr cerējuši kādreiz dzimtenē atgriezties, bet Brazīlijā dzīvojošie — nē.
Izbraukšanas organizatori un iniciatori bija baptistu mācītāji, arī paši izbraucēji bija baptisti, un arī tagad Brazīlijā šīs konfesijas pārstāvju ir daudz. Ir arī baptistu baznīcas.
Lasīju grāmatu par latviešu baptistu problēmām Latvijā pēdējos divos gadsimtos. Tur bija rakstīts, ka ap 1860. gadu baptisti Latvijā vajāti un tiesāti — pērti rīkstēm. Pirmais izbraucēju vilnis, iespējams, tāpēc arī devās uz Brazīliju, lai beigtu viņus vajāt. Liela nozīme bija zemei, kuru Brazīlijā varēja iegūt, tā ka izbrauca ne tikai baptisti, bet arī saimnieku dēli, kuriem gribējās redzēt pasauli un iegūt ko vairāk, nekā tas bija iespējams Latvijā. Daudzi teica, ka brauc pēc brīvības.
Mūža meža līdēju pēcteči
Divdesmitajos gados daudzi baptisti uz Brazīliju aizbrauca, mācītāja Jāņa Iņķa aicināti un vadīti, un šis process ir atainots Jūlija Lāča grāmatā “Mūža meža maldi”. Autors gan diezgan vulgāri raksta par šiem izceļotājiem, un tas izraisīja plašu rezonansi tā laika sabiedrībā. Mācītājs lētticīgus cilvēkus bija pārliecinājis, ka Brazīlija ir izredzētā zeme, no kuras viņi visi nonāks debesīs.
Patiesībā Iņķis rīkojās slikti, jo viņš latviešus turp aizveda novembrī, kad tur ir karsta vasara. Daudzi cilvēki, īpaši bērni, nevarēja adaptēties, tāpēc aizgāja bojā. Tas bija noziedzīgi, jo Iņķis zināja, kādi apstākļi ir šajā zemē. Brazīlijas valdība bija ieinteresēta uzņemt imigrantus, lai attīstītu valsti — aicināja iebraukt cilvēkus, kuri izcirstu mežu un apstrādātu jaunapgūto zemi. Bija vajadzīgi strādnieki.
— Vai viesojāties kādā latviešu kolonijā?
M. S.: — Brazīlijā latviešu koloniju nemaz nav. Tagadējie Brazīlijas latvieši ir mūža meža līdēju pēcteči, tomēr daudzi precējušies ar citu tautību cilvēkiem, jo sendienās uz Brazīliju brauca ļaudis vai no visas pasaules. Diezin vai īstu latviešu dzimtu no pirmajiem iebraucējiem vairs varētu atrast.
Mellenīte Brazīlijā nav oga
Braucot uz šo valsti, mēs domājām, ka būs kāds latviešu ciemats vai kopiena, bet nekā tamlīdzīga tur nav. Brazīlijas dienvidos, kur mēs bijām, tagad mīt vai visa Eiropa — latvieši, vācieši, austrieši, šveicieši, itālieši, poļi, spāņi, portugāļi… Valsts valoda Brazīlijā ir portugāļu. Tagad tur ir eiropeiska vide. Nēģerus viņi sauc par “mellenītēm”.
Kad es stāstīju, ka mūsu mežā mellenes ir ogas, viņi nevarēja saprast, kāda oga tā ir. Tāpat ar brūklenēm un dzērvenēm, ja cilvēkam nevar parādīt dabā, izstāstīt ir grūti. Viņi gribētu pagaršot, jo citādi priekšstats par šīm ogām nerodas.
Indiāņi civilizējušies
— Ko brazīlieši zina par Latviju?
M. S.: — Zina ļoti maz, jo arī mēs par Brazīliju zinām pavisam nedaudz. Dzīvojam taču dažādās zemeslodes puslodēs! Brazīlija par Latviju ir 153 reizes lielāka un tikai nedaudz mazāka par visu Eiropu, bet mēs esam sīks punktiņš pasaules lielo valstu vidū.
Daži no turienes latviešiem pie mums ir bijuši vasarā. Lai arī ziemu viņi neredzēja, pārliecināti, ka Latvijā negribētu dzīvot. Kāds vīrietis un sieviete, kuri te bijuši ap Jāņiem, atzina, ka viņus traucējusi gaisma, viņuprāt, naktis te ir pārāk īsas un gaišas. Viņi gaismā nevarējuši gulēt, un tumsu bijis grūti sagaidīt. Brazīlijā diena ar nakti ir gandrīz vienā garumā.
— Mums gan Brazīlija šķiet ļoti eksotiska zeme.
M. S.: — Jau pirmajā vakarā ārsts Edmārs Grimms—Bergs, kura ģimene mūs uzņēma vispirms, jokoja: mēs droši vien cerot tūlīt ieraudzīt kādu krokodilu… Teicu: nedomājam vis, ka Brazīlijā ir tikai krokodili, bet varbūt katrā kokā tup kāds papagailis un uz ielas stūra satikšu īstu indiāni ar krāšņu galvasrotu? Viņš teica — varbūt jūs arī satiksiet to indiāni uz ielas stūra, tikai viņš būs maskējies par civilizētu cilvēku.
No rudens bērna kļūst par pavasara cilvēku
— Klimata maiņa jūsu veselību neietekmēja?
M. S.: — Mēs tur iebraucām ziemas nogalē, jo 21. septembrī Brazīlijā sākas pavasaris. Kad augustā izbraucām no Latvijas, te bija plus 32 grādi, tur — tikai plus seši.
Brazīlija drīz vien man sagādāja īpašu pārsteigumu. Esmu dzimusi 13. oktobrī, un šajā skaistajā zemē varēju atklāt, ka no rudens bērna esmu kļuvusi par pavasara bērnu. Mani ļoti jauki sveica un jautri nosvinējām dzimšanas dienu.
Grūta dzīve
Pavasaris Brazīlijā ir ļoti jauks, tāpat arī citi gadalaiki. Cilvēki tērpjas vieglās drānās, dzīvokļos apkures nav, jo tos apsildīt nav vajadzības. Kad stāstījām, ka pie mums ziemā ir pat mīnus 30 grādu un pašiem jārūpējas par mājokļu apsildīšanu, viņi to nevarēja saprast.
Man pat uz tāfeles vajadzēja uzzīmēt piecstāvu mājas centrālapkures sistēmu ar visiem radiatoriem un stāvvadiem. Kad pastāstījām, cik tas maksā, viena kundze līdzjūtīgi teica: “Jums gan grūta dzīve, kā jūs tā varat dzīvot?”.
Labi integrējušies
— Visur sarunājāties ar tulka palīdzību?
M. S.: — Gandrīz. Ižui pilsētā, kurā mēs sākumā dzīvojām, kādi desmit cilvēki runāja latviski, bet pirmo ieceļotāju pēcnācēji — nu jau apmēram ceturtā paaudze — latviski neprot. Mūsu sarunas tulkoja Lucija Grimma, un mēs dzīvojām ārsta Edmāra Grimma—Berga ģimenē. Viņš prot mūsu valodu, bet sieva portugāliete un divi dēli latviski nerunā nemaz. Brazīlijā visu tautību cilvēki, kuri tur mīt, runā valsts valodā — portugāliski.
Pat tās dažas sievietes, kuras ar mums runāja latviski, virtuvē savā starpā sarunājās portugāliski. Viņi visi ir lieliski integrējušies. Latvieši, kuri tur mīt, saka — mēs esam brazīlieši. Viņi uzskata, ka senču valoda nav jāzina tikai tāpēc, lai glabātu to kā relikviju par atmiņu no tālās un nu jau svešās Latvijas.
Sastapām Arāju ģimeni, kuras senči nākuši no Latvijas. Viņi vēlētos izpētīt dzimtas saknes Latvijā. Vecāsmātes ratiņš šīs ģimenes mājā nolikts goda vietā.
Arī citās ģimenēs manījām pa kādam latviskam akcentam, sapratām, ka viņiem patīk apzināties savu latviskumu, bet braukt atpakaļ uz Latviju nevēlas. Viņi Brazīlijā ir dzimuši un auguši, un nu tā ir viņu dzimtene. Viņi lepojas, ka ir brazīlieši.
Mācīties negribas
— Vai viņiem bija interese mācīties savu senču valodu? Varbūt tā bija tikai izklaide vai interesanta laika pakavēšana?
M. S.: — Censties iemācīt latviešu valodu ieceļotāju pēctečiem šajā zemē ir diezgan veltīgi, jo cilvēkiem negribas mācīties. Viņiem ir darbs, skola un sabiedriskā dzīve. Mēs viņiem mācījām tikai vienkāršu sarunvalodu.
Divos mēnešos valodu iemācīt ir neiespējami. Īpaši, ja cilvēki nāk uz nodarbībām nevis lai cītīgi mācītos, tikai lai kaut ko uzzinātu par Latviju. Viņiem pietiek savu rūpju. Daudzas sievietes nestrādā, taču ir ļoti aizņemtas, darbojoties baznīcas draudzē.
Pusdienas pēc dievkalpojuma
— Kādas konfesijas Brazīlijā ir pārsvarā?
Vladimirs Kaijaks:
— Visas eiropiešu ievestās. Visvairāk ir katoļu, nedaudz mazāk luterāņu. Plaša ir arī baptistu kopiena.
Dievkalpojumi, protams, notiek portugāļu valodā. Reliģija no valsts ir šķirta, lai arī visa kultūras un sabiedriskā dzīve saistīta ar dievnamiem. Svētdienās pēc dievkalpojuma draudzes mājā parasti rīko pusdienas un tējas dzeršanu, notiek arī dažādi kultūras pasākumi.
Brazīlijā veselu nedēļu svin nacionālos gaučo svētkus. Tāpat kā mēs Dziesmu svētkus. Tiem savas senas tradīcijas — liela parāde ar tūkstošiem zirgu, dejas un dziesmas.
Tēja atgādina indiāņu parašas
M. S.: — Gaučo esot trīs draugi — zirgs, suns un šimoro tēja. To gatavo no matē krūmu zariem īpašā traukā. Šīs tējas gatavošana ir indiāņu tradīcija.
Katrs brazīlietis, no rīta piecēlies, vispirms aplej šimoro un nesteidzoties iedzer, jo tēja jādzer lēnām un izgaršojot. Šī tēja ļoti līdzinās mums pazīstamajai zaļajai tējai. Šimoro var dzert visu dienu, tā ir veselīga, un to sūc ar speciālu ierīci.
— Jūs kā puķu mīļotāju droši vien pārsteidza turienes ziedu daudzveidība.
M. S.: — Tā ir ziedu paradīze! Viss, kas pie mums aug istabā, puķpodos uz palodzes, tur aug dabā. Kaktusi, filodendri, orhidejas zied pat ziemā. Šalc palmas.
“Tu esi nulle!”
— Vai jūsu skolotāju darbā gadījās arī kāds kuriozs?
M. S.: — Kur nu bez tā! Stundā runājam par skaitļiem. Stāstām par nulli, kuras nozīmi mūsu “skolēni” nekādi nevar saprast. Minu piemēru no dzīves. Saku: ja sieva grib vīram pārmest, ka viņš pietiekami daudz nepelna, viņa var teikt — tu esi nulle! Vladimirs tūlīt uzraksta uz tāfeles: tu esi nulle! Šis piemērs brazīliešiem patīk, un viņi beidzot saprot, kas ir nulle…
Te veras durvis, un ienāk fotogrāfs no vietējās rīta avīzes. Grib nofotografēt, kā notiek latviešu valodas stunda, jo mēs, tik tālu braukuši, viņiem šķietam interesanti. Nu nobildē arī. Pēc pāris dienām avīzē ir foto — mēs ar Vladimiru stāvam pie tāfeles, un man virs galvas ir uzraksts: “Tu esi nulle!”. Nu skaisti!
Lietvārdu locīšana — ķīniešu ābece
— Ko jums tomēr izdevās iemācīt?
M. S.: — Mēs centāmies iemācīt sasveicināties, pastāstīt par sevi, kur dzīvo, kā iepazīties, pastāstīt par ģimeni un draugiem. Es vienmēr atgādināju — ja atbrauksiet uz Latviju, ar portugāļu valodu tālu netiksiet. Svešvalodas, piemēram, angļu viņi nemaz tik labi nepārvalda.
Latviešu valodā lietvārdu locīšana gan viņiem bija ķīniešu ābece, jo mūsu skolēni nekādi nesaprata, kāpēc šiem vārdiem mainās beigas. Saku — tāpēc, ka tā ir vārda galotne. Viņi nesaprot, kas ir galotne, kāpēc tā vajadzīga, portugāļu valodā tā nav, tur vārdu galotnes nemainās.
Vislabāk veicās vecākām dāmām, kurām jau vairāk par astoņdesmit gadiem. Viņas bērnībā bija runājušas latviski, bet gadu gaitā valodu aizmirsušas. Divu mēnešu laikā viņas daudz ko atcerējās, un par to mums ir prieks.
Apbrīno eikaliptus
— Kā jūs pēc tik sarežģīta darba atpūtāties?
V. K.: — Kāpām kalnos, tie ir zaļi un kokiem apauguši. Līdzenumi tur viegli pauguraini kā Vidzemes augstiene. Mazās eksotisko koku birztaliņās nevar kāju spert bez mačetes, jo koki apauguši vīteņaugiem.
Apbrīnojām eikaliptus un pīnijas, šādās birztaliņās ir daudz kobru. Brazīlieši visas čūskas sauc par kobrām un iesaka nebaidīties no kodumiem, jo divu stundu laikā vajagot tikai nokļūt slimnīcā un saņemt pretindes injekciju. Mēs tomēr neriskējām un mežā negājām, arī vietējie paši to nedara.
Tie, kuri bijuši Latvijā, par mūsu mežu teica — jums jau nav mežs, jums ir parki.
Apskatījām ūdenskritumus, tikāmies ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Uzzinājām, ka Amazones džungļos joprojām ir vietas, kur neviens nav kāju spēris.
Brazīlieši uzskata, ka Dievs viņiem devis visu, ko vien cilvēks var iedomāties.
Mājās viss kārtībā
— Vai triju mēnešu laikā ilgojāties pēc mājām? Vandaļi tās taču varēja izpostīt!
M. S.: — Laiks aizsteidzās ātri, un mums likās, ka trīs mēneši pavadīti pavisam citā pasaulē. Mūsu prombūtnes laikā mājās viss bija kārtībā, tās uzmanīja kaimiņš Gintars Zoltners. Paldies godīgajiem staburadziešiem, šķiet, ka mūsu īpašumu pieskatīja viss ciemats.
