Savus pirmos Ziemassvētkus svinēs trīnītes Haika, Faria un Hania. Trejmeitiņu māmiņa ir seciete Līga Khane, bet viņas ģimene, kura vienā mirklī kļuva par tik kuplu saimi, patlaban dzīvo Īrijā.
Seciete Līga Khane (dzimusi Ivanova) jau 13 gadu dzīvo Īrijas galvaspilsētā Dublinā un Latvijā ir vien dažas reizes gadā, kad viesojas pie savas māsas Sanitas un citiem radiem. Līga atklāj, ka ar savu vīru Nasiru, kurš ir no Pakistānas, iepazinusies gadu pēc pārcelšanās uz Īriju, un kopš tā brīža abi ir kopā. Nasirs vairākkārt viesojies Latvijā, svinējis Jāņus sievas dzimtenē, un viņam te ļoti patīk.
“Nesakiet, ka ir vēl trešais!”
Līgai ir 38 gadi, un viņa pirmo reizi kļuvusi par māmiņu. Uzreiz par trīskārši laimīgu māmiņu! Bet nu visu pēc kārtas. “To, ka mums būs uzreiz trīs mazuļi, uzzināju jau sestajā grūtniecības nedēļā,” stāsta Līga. “Ārste, kura veica sonogrāfiju, stāstīja: lūk, te ir mazuļa sirdspuksti! Pēc minūtes piebilda: un te pukst arī otra mazuļa sirsniņa. Pēc brīža viņa sakoncentrējās, sāka ļoti uzmanīgi skatīties ekrānā un klusēja. Jokojot pajautāju: tikai nesakiet, ka ir vēl arī trešais! Pēc mirkļa viņa apstiprināja, ka ir gan…”
Līga bilst, ka pirmā reakcija bijusi zināms šoks, kas mijies ar neaprakstāmu prieku. “Es ilgi nevarēju noticēt, un reizēm man pat tagad tas šķiet tik neticami,” pasmaida jaunā māmiņa. “Atceros, ka tobrīd vīrs dakterei teica: pārbaudiet, varbūt ir vēl kāds?” No ārsta kabineta gan jaunā māmiņa izgājusi ar tādu sejas izteiksmi un apstulbušu smaidu, ka visi, kuri tobrīd bijuši uzgaidāmajā telpā, uzreiz pievērsuši viņiem uzmanību.
Vīrs no laimes bijis septītajās debesīs, un tāds viņš bijis arī visu grūtniecības laiku. Sieviņu ļoti uzpasējis un lutinājis, pats gatavojis ēst, uzkopis māju un visādi centies, lai viņai šo laiku padarītu īpašu.
Trīs princeses
To, ka viena no trīnīšiem būs meitene, ģimene uzzināja astoņpadsmitajā grūtniecības nedēļā. “Man jau uzreiz bija priekšnojauta, ka visas trīs būs meitenes,” atklāj Līga. Šāda pārliecība viņai bijusi, jo arī pašas Līgas ģimenē ir tikai meitenes — vecākajai māsai Sanitai ir trīs meitas un jau mazmeitiņa. Tikai pēc krietna laika Līga un Nasirs uzzināja, ka arī identiskās dvīnes, kuras “slēpās” līdz pat 24. grūtniecības nedēļai, būs meitenītes. “Kad daktere to pateica, uztvēru kā pašu par sevi saprotamu ziņu,” saka Līga. “Vīrs kādu laiku gan bija šokā, bet tad aprada ar šo domu un noteica: man būs trīs princesītes!”
Mazajām būtu jādzimst dažas dienas pirms Ziemassvētkiem, bet viņas piedzima 18. septembrī, 26. grūtniecības nedēļā. “Ārsti brīdināja, ka trīnīši parasti piedzimst agrāk, bet tik ātri gan negaidījām,” saka jaunā māmiņa. Haika dzimšanas brīdī svēra 1060, Faria — 1110, Hania — 840 gramus. “Dzirdēju vecākās meitiņas Haikas kliedzienu, un man sāka birt asaras,” atceras Līga. “Otrā meitiņa Faria kādu brītiņu bija klusa. Tās pāris minūtes bija pašas baisākās manā mūžā… Tad ārsts pateica: viss kārtībā, mazā elpo! Savukārt Hania piedzima laimes krekliņā.”
Mazās uzreiz nogādāja intensīvās terapijas nodaļā, tētis viņas apraudzīja jau tajā pašā dienā. Māmiņa trīnītes ieraudzīja tikai nākamajā dienā. “Mani pārņēma divējādas emocijas — prieks un bailes. Viņas bija tik maziņas! Turklāt pieslēgtas pie sistēmām, monitoriem.” Mazās savā attīstībā progresēja ļoti ātri, un jau pēc nepilnām astoņām nedēļām laimīgie vecāki meitiņas veda mājās. Tagad, trīs mēnešu vecumā, mazās ir apmēram tik lielas kā noteiktajā laikā dzimušie mazuļi.
Skaistas un laimīgas
Līga stāsta, ka identiskās dvīnes Haika un Hania pēc izskata ir vienādas kā divas ūdens lāses, vienīgi Faria ir nedaudz mazāka. “Arī pēc rakstura viņas ir līdzīgas, un viena otru ļoti labi sajūt — ja viena iekunkstas, uzreiz arī otra. Šķiet, ka viņas abas būs meitenes ar raksturiņu,” smejas Līga. Savukārt Faria, lai gan izskatā līdzīga māsām, ir ļoti klusa un mierīga. Viņa varot pacietīgi gaidīt savu kārtu, līdz būs pabarota, kamēr māsas katru gaidīto minūti pārvērš skandālā.
Kāpēc mazajām izraudzīti tieši šādi vārdi? “Tos izvēlējāmies kopā ar vīru, visi trīs ir arābu vārdi,” atklāj Līga. “Haika nozīmē — tā, kura pielūdz Dievu, Faria — skaista, patīkama, bet Hania — vienmēr priecīga, laimīga.”
Ēd un guļ maiņās
Kad jautāju, kā var tikt galā ar māmiņas pienākumiem, ja aprūpējamas uzreiz trīs mazulītes, Līga atzīst: “Nu jau lēnām sāku pierast pie negulētām naktīm un dienām. Mazās aizņem visu laiku, un viņas auklējam divatā ar vīru, mums nav palīgu. Pats trakākais ir barošana — mazās ēd ik pēc četrām stundām, un, kamēr nomaini autiņbiksītes, sagatavo piena pudelītes un pabaro, paiet gandrīz divas stundas. Nepaspēj atvilkt elpu, kad viss jāsāk no gala. Parasti es baroju Haiku un Fariu, viņas ēd ātrāk, tikmēr vīrs pabaro Haniu, jo viņai patīk izbaudīt ēšanu. Viņa lēni ieēd, pasnauž un atkal ēd tālāk.”
Trīnīšu māmiņa atzīst, ka kopumā mazās ir diezgan mierīgas, bet ļoti bieži naktī kāda no viņām pāris stundu ir nomodā. Tad vecāki vienkārši atpūšas maiņās — viens guļ, otrs tikai snauduļo, pēc kārtējās barošanas atkal mainās.
Vesels rituāls ģimenei ir došanās pastaigā, jo visiem taču jāsaģērbjas. “No sākuma tas man aizņēma diezgan daudz laika, bet nu jau esmu iemanījusies un paveicu to diezgan ātri,” saka Līga. Tāpat arī ikvakara vannošanās ir vismaz divu stundu ilgs process.
“Kur ņēmāt tik lielus ratus?”
Latvijā ģimenēm, kurās piedzimuši trīnīši, izmaksā vienreizējo valsts sociālo pabalstu, pērn tas bija 8538 eiro, ievērojamu pabalstu parasti piešķir arī pašvaldība. Vai trīnīšu vecākiem Īrijā arī pienākas kāds īpašs atbalsts? “Nekādu īpašo pabalstu te nemaksā, vienīgi par katru no trīnīšiem noteikts bērnu pabalsts dubultā apmērā,” atklāj Līga.
Toties nekas nespēj mazināt trīskāršo prieku un apkārtējo labestību — bilst jaunā māmiņa. Jebkurā pastaigā ar mazajām ģimene dodas citu cilvēku uzmanības un sajūsmas pavadīta. “Un pārsvarā visiem ir divi jautājumi: kur jūs ņēmāt tik lielus ratus, un kā jūs tiekat galā?” smejas Līga. “Protams, viegli nav. Negulētas naktis, milzīgs nogurums. Taču, kad paskatos uz mazajām, tad atkal spēks rodas pats no sevis, un vairs nekas nav par grūtu,” saka viņa.
Līga piebilst, ka tuvākajā laikā ģimene nav domājusi par atgriešanos Latvijā, taču par nākotni nekad neko nevarot zināt. “Kad mazās paaugsies, visi kopā brauksim ciemos uz Latviju, uz Seci,” sola Līga un piebilst: “Priecīgus visiem Ziemassvētkus no mūsu mazās ģimenītes!” ◆
