Ļubova Bialika un Nadežda Kuluševa ir divas no trīnītēm. Pirms apmēram trīsdesmit gadiem māsas izšķirtas — viena palikusi Ukrainā, divas atvestas uz Latviju. Viņas iedzīvojušās Daudzevā un aizvien mācās dzīvi, bet tas nav mazinājis viņu prieku par to.
Māsas uzrunāju, kad sociālajos tīklos pamanu viņu rokdarbus — Ļubova un Nadežda tamborē ļoti skaistus zābaciņus. Zinu, ka māsas ir maza auguma, tāpēc kādā pasākumā Daudzesē viņas sazīmēju ļoti ātri. Viņu dzīvesstāsts ir skarbs, bet māsas nemulst par to runāt. Kāpēc trīnītes savulaik izšķirtas? Nadja un Ļuba stāsta par savu pagātni, bet jau pēc mirkļa uzsver: “Mēs esam jautras un dzīvespriecīgas, arī mūsu draugi tā saka.”
Vārdus izvēlas ārsti
Kad tālajā Ukrainas pilsētā Rovnā kādā ģimenē piedzima trīnītes, mediķi jau slimnīcā deva viņām stiprus vārdus — Vera, Nadežda un Ļubova (Ticība, Cerība, Mīlestība). Meitenītes bija tik maziņas, ka retais ticēja, ka viņas izdzīvos un izaugs… Izdzīvoja.
Lielākajai māsai ar augšanu viss bija kārtībā, taču abas identiskās dvīnes Nadja un Ļuba jau trīs gadu vecumā bija mazākas gan par māsu, gan vienaudžiem. Viņas vestas pie ārsta, lietojušas speciālas zāles, kas augšanu paātrinājušas, bet tāpat meitenes neizauga tik lielas, cik pārējie viņu vecuma bērni. Tagad jaunās sievietes ir vien 140 centimetru garas, un šī iemesla dēļ cilvēki māsas bieži notur par pusaudzēm. Arī lielākā no trīnītēm — Vera — neesot gara, taču var lepoties ar 1,58 metru augumu.
Tēva dzimtenē
Nadja un Ļuba stāsta: viņām bija astoņi gadi, kad nomirusi mamma. Viņai trīnītes piedzimušas ne vairs jaunības gados, turklāt bijušas problēmas ar sirdi, tādēļ ārsti neieteica dzemdēt. Māmiņa gan izšķīrās par labu mazajām. Māsas atklāj, ka viņu mammai bijusi dvīņumāsa un ģimene jau pirms tam zinājusi, ka uzreiz kļūs par trijiem bērniņiem kuplāka.
Meiteņu tētis bija latvietis, un vecmamma, tēva māte, astoņu gadu vecumā atveda viņas uz Latviju. Jau trīsdesmit gadu viņas dzīvo Daudzevā, bet nu te palikušas tikai divas. Vecmāmiņa mirusi, arī tēvs Laimonis pirms sešiem gadiem nomira. Aizkrauklē dzīvojot brālēns, citu radu Latvijā neesot. Meitenēm ticis mammas uzvārds — Bialika. Lai gan viena no māsām precējusies un tagad ir Nadežda Kuluševa, Daudzevā vietējiem viņas aizvien ir māsas Bialikas.
Mamma tikai atmiņās
Kad jautāju, vai māsas kaut ko atceras no bērnības Ukrainā, viņas pamāj. “Atceramies mammu. Es pat biju uzrakstīju viņai dzejoli,” to sakot, Nadjas balss aizlūst. Ļuba turpina: “Atceramies laiku, kad bijām apmēram četrus gadus vecas, atmiņā spilgti dažādi sadzīves notikumi. Ģimenē bijām četras meitas, mums ir arī četrus gadus vecāka māsa.”
“Mēs ar Ļubu jau kopš mazotnes vairāk turējāmies kopā un abas darījām pāri Verai,” stāsta Nadja. “Mēs viena bez otras arī tagad nevaram iztikt,” saka Ļuba. “Kad māsa dodas ceļojumā vai brauc kaut kur prom, es jūtos ļoti slikti. Arī trešā māsa Vera uzreiz zvana un jautā: “Jums viss kārtībā? Es redzēju dīvainu sapni…” Saikne starp mums ir ļoti cieša, pat esot tālu prom vienai no otras.” Māsas bilst, ka viņas vienādi domājot un runājot — bieži ir tā, ka viena teikumu iesāk, otra domu turpina.
Viņas stāsta, ka ar dzimtenē palikušo māsu uztur kontaktus, sarunājas skaipā un sazvanās, lai gan reti, bet satiekas. Vera ir bijusi ciemos pie māsām Latvijā, un arī Nadja un Ļuba viesojušās Ukrainā, izstaigājušas dzimto pilsētu un atsaukušas atmiņā bērnības mirkļus.
Mājas, kur drošāk
“Esam šeit iedzīvojušās, bet reizēm gribas pie savējiem,” saka māsas. “Esam apsvērušas domu braukt uz dzimteni, taču tūlīt arī izlēmušas to nedarīt. Īpaši patlaban, kad Latvijā ir drošāk. Te arī ir civilizētāka sabiedrība, labi cilvēki visapkārt,” saka viņas. “Mums patīk Daudzevā, apmeklējam pasākumus un priecājamies, ka te ir cilvēki, kuri uzmundrina un interesējas par citiem.”
Nadežda kopā ar vīru ceļo, bijuši Sanktpēterburgā un citās Krievijas pilsētās, kur nevajag vīzu. Māsām nav Latvijas pilsonības, taču viņas ļoti labi runā latviski.
Līdzīgā izskata dēļ jau skolas laikā gan skolotāji, gan skolēni Aizkraukles 1. vidusskolā, kuru abas māsas absolvējušas, viņas mēdza sajaukt. Tagad Nadja gan nokrāsojusi matus. Abas māsas no tēva mantojušas gaišo matu krāsu, savukārt lielākā no trīnītēm — Ukrainā palikusī māsa Vera — esot tumšmataina.
Zābaciņi priekam
Kā cilvēki uztver to, ka viņas ir tik mazas? “Normāli,” saka Ļuba. “Taču lielākoties visi domā, ka mums ir kādi divpadsmit gadi.” Māsa piebilst: “Ikdienā nekādu diskomfortu neizjūtam, ar visu tiekam galā un esam jautras.”
Kad jautāju, vai finansiāli nav grūti iztikt, jaunās sievietes neslēpj: vasarā liels atspaids esot mežs — viņas katru dienu ogo un sēņo, meža veltes pārdod. Nadja savulaik mēģinājusi strādāt veikalā, taču veselība šādam darbam ir par vārgu, sākusi sāpēt mugura. Ļuba bilst, ka viņai muguras problēmas arī ikdienā liek sevi manīt, gurst rokas, tāpēc atmetusi cerības atrast sev piemērotu algotu darbu.
Bez darba gan viņas nespēj nosēdēt — Nadja un Ļuba tamborē ļoti skaistus zābaciņus gan pieaugušajiem, gan bērniem. Tos darināt viņas iemācījušās, skatoties pamācības internetā, un abām šī prasme padodas vienlīdz labi. “Apdāvinājām draugus, visiem ļoti patīk un viņi priecājas. Labprāt kādu pārīti arī pārdotu, ja vien būtu kāds pircējs,” nosaka Nadja. “Mūsu ģimenē visas sievietes bijušas labas rokdarbnieces. Ukrainas vecmāmiņa skaisti adīja, izšuva, mātes māsa skaisti zīmēja. Arī mēs mākam zīmēt, un laikam māksliniecisko esam mantojušas no savas dzimtas sievietēm,” paskaidro Ļuba. ◆
