Nesen Pļaviņu novada kultūras centrā varēja aplūkot pļaviņieša Andra Vērdiņa zīmējumu izstādi. Par viņa darbiem esmu dzirdējusi sakām — tie ir tik kaligrāfiski, šķiet, veidoti datorā. Andris par to pasmaida, jo viss zīmēts tikai ar zīmuli vai otu. Ar jauno māk-slinieku tikos izstādē, kuru apskatīt ik pa laikam iegriezās kāds apmeklētājs. Todien sastaptā Rutas kundze atzina, ka kolēģe tik aizrautīgi stāstījusi par Andra darbiem, tāpēc arī viņa vēlējusies tos aplūkot. Dabas dots talants — piekrītu šim apgalvojumam, jo puiša darbos patiesi ir vērts ielūkoties.
Neaizraujas ar krāsu jaukšanu
— Kā radās izstāde?
— Palika žēl, ka zīmējumi stāv mājās atvilktnē. Domāju, ka ikviens darbs ir pelnījis, lai to kaut reizi kāds apskatītu. Esmu gan par slinku, lai pats kaut ko noorganizētu, tāpēc labprāt piekritu Pļaviņu kultūras centra vadītājas Astrīdas Davidovas aicinājumam rīkot izstādi. To izveidot palīdzēja arī Pļaviņu mākslas skolas direktore Iveta Ušacka.
— Vai katram darbam ir savs stāsts?
— Tie ir dažādu laiku zīmējumi. Ne ar ko konkrētu neviens nesaistās, lielākoties tie ir iztēles rezultāts. Arī vienā no darbiem redzamā meitenes seja. Šis attēls tagad kļuvis par mūzikas grupas “Melanna” logo.
— Kāds ir tavs žanrs mākslā?
— Jau pašā sākumā pievērsos grafikai un drīz vien sapratu, ka tā domāta man. Esmu cilvēks ar askētisku lietu uztveri, kuram nepatīk aizrauties ar krāsu jaukšanu un izskaistinājumiem. Vislabprātāk ņemu parasto zīmuli vai pildspalvu un “švīkāju” lapu. Esmu mēģinājis arī gleznot, bet tas nav domāts man. Kaut kā īsti nepadodas. Mākslā labāk izmantoju vienkāršus līdzekļus.
Rotaļājas ar iztēli
— Izstādē katram darbam bija pievienots tavs rakstītais prozas teksts. Vai tie radās reizē ar zīmējumu?
— Šos tekstus uzrakstīju pirms izstādes. Gribēju, lai cilvēks apskata attēlu, tad izlasa tekstu un vēlreiz paraugās zīmējumā, bet jau citādām domām.
— Kā apguvi zīmēšanu?
— Mani tā ieinteresēja, jo zīmēšana labi padevās. Iveta Ušacka, kura tolaik skolā bija vizuālās mākslas skolotāja, 10. klasē mani pierunāja piedalīties rajona olimpiādē šajā mācību priekšmetā. Sākumā domāju: ko es tur darīšu? Labi vien bija, ka viņa pārliecināja to darīt, jo es šajā olimpiādē uzvarēju. Tad manī kaut kas atvērās, un es apjautu savas spējas. Dažkārt jau cilvēkam kaut kas iekšā sēž, bet viņš baidās paspert soli, lai to atklātu. Tāpēc labi, ja ir kāds, kurš tevi iedrošina. Mākslas skolā gan neesmu mācījies. Zīmēju tikai pēc izjūtas un cenšos nedomāt, vai tas ir kompozicionāli pareizi, vai atbilst konkrētam mākslas stilam. Tā man šķiet vislabāk. Ja mākslinieks strādājot pievērsīs pārāk lielu uzmanību tam, vai tas atbilst visiem mākslas principiem, viņš pilnībā nespēs izbaudīt pašu radīšanas procesu. Man zīmēšana ir kā rotaļa ar iztēli. Veids, kā izteikt savas fantāzijas.
— Nav vēlēšanās pamācīties ko vairāk?
— Skolotāja Iveta aicina apmeklēt nodarbības mākslas skolā, un, iespējams, reiz es to arī darīšu. Šobrīd man mākslā nav īpašu mērķu. Man vienkārši patīk tas, ko es daru. Kad sāc strādāt, pazūd robeža starp sevi pašu un zīmējumu. Tad esi viens vesels. Tā ir kā meditācija. Mākslā vienmēr var atklāt kaut ko jaunu.
Nepasaka visu uzreiz
— Tu ne tikai zīmē, bet “kalpo” arī mūzikas un dzejas mūzām.
— Dzeju rakstu jau vairākus gadus. Bērnības dzejoļi, protams, bija par saulīti un mēnestiņu. Vēlāk sāku nopietnāk pierakstīt savas pārdomas un izjūtas ne tikai dzejā, bet arī prozā. Tāpat kā zīmējumos, arī literārajos darbos cenšos nepateikt visu uzreiz un tieši. Ja cilvēks izlasa tekstu un viņam viss ir skaidrs, tas ātri aizmirstas. Man patīk radīt noslēpumainību un tādējādi rosināt attīstīt savu fantāziju. Literatūrā neko daudz gan neesmu radījis. Esmu pārliecināts, ka darbam jābūt īpaši oriģinālam, lai to rādītu plašākai publikai. Toties savus tekstus izmantoju grupas “Melanna”, kurā arī pats spēlēju ģitāru, mūzikai. Šajā grupā visi esam pļaviņieši, un šomēnes tai jau būs četri gadi.
— Kādu mūziku spēlējat?
— Rokmūziku. Sākumā bieži braucām uz jauno grupu festivāliem un konkursiem, bet tagad to darām mazāk, jo tas jau šķiet noiets etaps. Pērn piedalījāmies pasākumā “Studentu paradīze”, kas notika “Arēnā Rīga”, bet pirms diviem gadiem festivālā “Bildes” mums bija kopprojekts ar Juri Kaukuli no grupas “Dzelzs vilks”. Veiksmīgi izdevās ierakstīt dziesmu “Sarkanas”. Piedāvājām to radiostacijām, un “Latviešu Radio” topa pirmajā vietā tā noturējās vairākas nedēļas. Muzicēt daudz vairāk nācies kaut kur citur, nevis Pļaviņās.
— Mūziķiem taču arī mazdrusciņu vajag slavas…
— Tas ir mūžīgi diskutējams jautājums. Ja grib slavu, mūzika jāpielāgo masu publikas vēlmēm. Tomēr tad bieži vien nevar radīt to, ko pašiem gribas, nevar ļauties eksperimentiem. Ja vairāk domā par pašizpausmi, klausītāji ne vienmēr to pieņem. Pēdējā laikā tomēr cenšamies vairāk spēlēt to, kas pašiem patīk. Tas dod gandarījumu un ļauj izbaudīt mūziku pilnīgāk. Tā tas ir jebkurā mākslas jomā.
Nolemj, ka būs
interesanti
— Vai draugu vidū dažkārt nejūties kā “baltais zvirbulis”?
— Dažkārt jā. Vismaz ar zīmēšanu neviens no maniem draugiem nenodarbojas, bet izstādi lielākā daļa no viņiem apmeklēja. Man patīk daudzveidīgi izpaust sevi, un es noteikti gribu paeksperimentēt vēl kādā jomā. Joprojām izzinu savas iespējas, jo uzskatu, ka nevajag apstāties pie kaut kā viena.
— Vai tavas aizraušanās ietekmējušas arī profesijas izvēli?
— Nē, jo studēju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Beidzot vidusskolu, nebija konkrētu mērķu, ko labāk darīt. Nolēmu mācīties ģeogrāfiju, jo domāju, ka tas būs interesanti.
— Bija arī?
— Jā, tā ir saistoša un plaša joma. Pašlaik gan savā profesijā nestrādāju. Meklēju iespējas darboties gan savā specialitātē, gan citās interesējošās jomās, saistītās ar mūziku un mākslu.
