Par spīti dažādiem īstenotajiem pasākumiem, tostarp protesta akcijai Briselē, arī nākamajā Eiropas Savienības (ES) finanšu plānošanas periodā Latvijas lauksaimniekiem būs mazākie tiešmaksājumi, būtiski atpaliekot pat no kaimiņvalstīm Lietuvas un Igaunijas. Saprotot, ka šāda situācija nelabvēlīgi ietekmēs konkurētspēju gan vietējā, gan ārvalstu tirgū, Latvijas lauksaimnieki nolēmuši prasīt pašmāju valdības atbalstu gan nodokļu atvieglojumu, gan arī piemaksas pie ES piešķirtajiem tiešmaksājumiem veidā, jo “pie mums visi nodokļi ir augstāki nekā daudzās citās Eiropas valstīs” — atgādina Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes vadītājs Edgars Treibergs.
— Latvijas lauksaimnieki uzskata, ka viņu interešu aizstāvība Briselē nav bijusi veiksmīga. Kur ir galvenā problēma?
— Galvenā problēma ir tā, ka joprojām tiešmaksājumu jomā mēs neesam sasnieguši 80% līmeni no Eiropas Savienības (ES) vidējā līmeņa. Paskatoties dažādas līknes, kļūst skaidrs, ka mēs joprojām esam pēdējā vietā starp 27 ES valstīm. Tas nozīmē, ka 2014. gadā mums būs 109 eiro uz hektāru, Igaunijai — 130, bet Lietuvai un Rumānijai būs 148 līdz 149 eiro uz vienu hektāru zemes. Gribējām sasniegt, lai mums šis maksājums būtu 196 eiro uz hektāru. Tagad ir skaidrs, ka šādu summu nesaņemsim līdz pat 2019. gadam. Šī maksājuma apmērs, protams, pamazām augs, bet tas vienalga būs zemāks nekā Igaunijai, Lietuvai un Rumānijai. Jāpiebilst, ka Rumānija jau 2016. gadā saņems 188 eiro, bet mēs — 144 eiro uz hektāru. Un tagad es vēl nebūt nerunāju par ekonomiski attīstītajām ES valstīm, ar kurām mums maksājumu apmērs atšķiras ļoti būtiski.
— Tātad vismaz turpmākos piecus gadus Latvijas lauksaimniekiem, lai spētu konkurēt tirgū, būs jāstrādā ar ļoti mazu peļņas daļu?
— Protams! Neaizmirsīsim to, ka pie mums visi nodokļi ir augstāki nekā daudzās citās Eiropas valstīs. Mēs ļoti iestājamies par to, ka PVN likmi lauksaimniecības produktiem vajadzētu samazināt no pašreizējā 21% līdz 5%, taču tas netiek mums pat solīts. Tā vietā ir likts saprast, ka par šo jautājumu nevar pat muti vērt vaļā, staigājot pa ministriju gaiteņiem — šajā jomā diemžēl arī Zemkopības ministrija ir pacēlusi balto karogu un vairs negrib cīnīties. Tomēr par šo jautājumu ir jārunā un jācīnās. Jāņem vērā, ka ES tikai piecas valstis ir tādas, kam nav samazinātās PVN likmes pārtikas produktiem, kuri ātri bojājas. Lauksaimnieki jau neprasa, lai mazāka PVN likme būtu visiem konserviem un alkoholiskajiem dzērieniem, un vēl dažādām lietām, bet gan precēm, kas ātri bojājas — augļi, dārzeņi, gaļa, piens un cita tāda veida produkcija, kas nav apstrādāta.
— Latvijas zemnieku aizstāvībā tika pieļautas būtiskas kļūdas vai arī vienkārši veiksme nebija jūsu pusē?
— Lobijs jau mēģināja darīt, ko vien var, taču jau no paša sākuma visām lauksaimnieku organizācijām vajadzēja saiet kopā, spējot sastrādāties un visu darot kopā. Bija nepareizi, ka tikai divas organizācijas domāja, ka būs galvenās un visu izdarīs, bet pārējās lai skatās, kādi varoņdarbi tiks izdarīti. Tā neiznāca. Tajā pašā laikā gribu teikt, ka ir labi, ka mēs paši — lauksaimnieki — sākam pievērsties lobija lietām. Tas ir jādara visiem kopā, apsēžoties pie viena galda, un tad arī efekts būtu lielāks. Nupat bijām Dānijā un redzējām gan to, kā tur strādā lauksaimniekus aizstāvoša organizācija, gan arī to, kāds ir tās budžets. Gan pesticīdu, gan arī minerālmēslu nodoklis, kā arī neliels procents no katras lauksaimnieciski saražotās vienības tiek novirzīts šai organizācijai, kurā strādā 1100 darbinieku, sniedzot konsultācijas lauksaimniekiem, kā arī sekojot līdzi visiem normatīviem, kas tiek gatavoti gan Dānijas Lauksaimniecības ministrijā, gan Briselē, uzreiz reaģējot, ja kāds topošais likums neatbilst lauksaimnieku interesēm. Piemēram, ja valdība tur vakarā sākt lemt kaut ko tādu, kas nepatīk zemniekiem, no rīta tā jau tiek iesūdzēta tiesā. Šāda organizācija spēj aizstāvēt lauksaimnieku intereses, turklāt tiesvedībās tā parasti uzvar. Tagad, kad vienai valstij maksājumu apmērs ir jāpalielina, bet otrai — jāsamazina, vērā vairs netiek ņemti ne ražošanas apmēri, ne kas tamlīdzīgs. Vienkārši valstu pārstāvji apsēžas pie galda un visu izlemj. Bija jau arī diezgan grūti pārliecināt visu ES valstu lauksaimnieku nevalstiskās organizācijas, lai tās piekrīt, ka Latvijai maksājumu apmērs ir nepieciešams 80% apmērā no Eiropas vidējā līmeņa. Vienā šādā organizāciju tikšanās reizē tika gūts vēl lielāks panākums, jo tika atzīts, ka mums pienākas 90% no vidējā ES līmeņa. Bet valdība panāca vien to, ka Latvijas lauksaimnieki saņems 75% no vidējā ES tiešmaksājumu līmeņa, turklāt tikai 2019. gadā, bet 2014. gadā šis maksājumu apjoms būs vien 43% no vidējā maksājumu apjoma. Kā redzams, “bedre” ir diezgan liela.
— Lai palielinātu savu konkurētspēju, Latvijas lauksaimnieki prasa samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi. Tas būtu attiecināms tikai uz lauksaimniecības sektorā vai arī visās tautsaimniecības jomās nodarbinātajiem?
— Tas būtu attiecināms uz visiem Latvijā strādājošajiem.
Ir jau vēl arī citi varianti, kā veicināt mūsu konkurētspēju. Piemēram, valdība varētu piemaksāt lauksaimniekiem pie saņemtajiem tiešmaksājumiem. 2014. gadā tam būtu nepieciešami 40 miljonu eiro, 2015. gadā — 32 miljoni, 2016. gadā — 24 miljoni, 2017. gadā — 16 miljonu, bet 2018. gadā — 8 miljoni eiro. Piemaksājot šādas summas pie tiešmaksājumiem, valdība sasniegtu identisku atbalsta līmeni tam, kāds būs Lietuvā. Tiesa gan, es nezinu, kur valsts varētu ņemt šos miljonus.
— Izskanējis arī, ka Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome uzskata — jāizvērtē gāzes tirgus liberalizācija un zaļās enerģijas iespējamie priekšlikumi. Kāda ir lietas būtība?
— Attiecībā uz zaļo enerģiju jārunā galvenokārt par obligāto iepirkumu komponenti (OIK). Mēs negribam maksāt šausmīgi sadārdzināto OIK un darīt to tikai tāpēc, lai viena daļa iedzīvotāju varētu ļoti lepni dzīvot. Ekonomikas ministrijai ir jāizvērtē, cik daudz tiek maksāts par biogāzi un tamlīdzīgām lietām. Diez vai šajā jomā viss ir pārdomāts. Tur vispirms vajadzētu veikt precīzus aprēķinus. Turklāt nav skaidrs, kāpēc pilnīgi visiem patērētājiem vajag maksāt OIK veidā katru brīdi aizvien lielākas summas. Rezultāti nav tālu jāmeklē — mēs jau redzam, kas notiek ar a. s. “Liepājas metalurgs”, un es domāju, ka arī lauksaimniekiem OIK ir smags slogs.
— Lauksaimnieki ir izvirzījuši dažādas finansiālās prasības valdībai. Cik liela, jūsuprāt, ir iespēja, ka Ministru kabinets vismaz kaut kam no tā visa piekritīs?
— Domāju, ka vienošanās varētu tikt panākta attiecībā uz bezakcīzes principa ievērošanu pirmajiem simt litriem — tam jau nu vajadzētu piekrist. Nav nepieciešamības arī pāriet uz tā dēvētās krāsotās degvielas principu. Būtu muļķīgi ieviest šādu krāsoto degvielu, jo tādā gadījumā būtu arī jāpalielina kontrolētāju skaits, un nav skaidrības, cik tas izmaksātu. Diez vai ir ekonomiski izdevīgi palielināt ierēdņu un policistu skaitu, lai viņi kontrolētu, vai tiešām zemnieki izmanto tikai krāsoto degvielu. Turklāt nav skaidrs, kā tas notiks — katru automašīnu, kam ir dīzeļdzinējs, apturēs uz ceļa, lai to pārbaudītu?!
Arī par PVN likmes samazināšanu ir runāts vairākkārt. Mūsu rīcībā ir pat pētījums, kura rezultāti liecina, ka šāds solis neradītu negatīvu efektu valsts budžetam. Līdz ar to nav skaidrs, kāpēc nevar veikt šī nodokļa samazinājumu. Jāteic, ka šī nodokļa politika valstī kopumā būtu jāpārskata, jo ir skaidrs, ka tā nav efektīva. Ir taču valstis, kur lauksaimniecības precēm PVN ir pat mazāks par 5%, bet Latvijas valdība visu laiku nav gatava atteikties no 21% pamatlikmes, lai gan tas sit pa kabatu pilnīgi visiem iedzīvotājiem. Šeit rodas jautājums — vai tad būtu slikti, ja vietējie ražotāji varētu vairāk saražot un pārdot lielākus produkcijas apjomus?
— Lauksaimnieki prasa arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa neapliekamā minimuma palielināšanu.
— Jā, prasām, jo uzskatām, ka tas būtu pareizs solis.
— Vai par visiem šiem jautājumiem esat runājis ar valdības pārstāvjiem, piemēram, Finanšu ministriju?
— Par šiem jautājumiem visu laiku esam runājuši gan ar Zemkopības ministriju, gan Finanšu ministriju. Domāju, ka vajadzētu satikties arī ar premjeru Valdi Dombrovski.
