Vakar Nacionālā apvienība (NA) valdes un frakcijas sēdē nolēma oficiāli pieprasīt iekšlietu ministra Riharda Kozlovska demisiju. Šo iniciatīvu atbalsta Zaļo un Zemnieku savienība, bet kategoriski iebilst “Saskaņas centrs”. NA norāda, ka policija, kurai jāsargā valsts simbols — Brīvības piemineklis, patiesībā ir pieļāvusi “emocionālu vardarbību un zaimošanu” pret savu tautu. Ministrs gan atkāpties negrasās, jo uzskata, ka policija tai uzticētos pienākumus veikusi godam.
Iepriekšējos gados šajā dienā Rīgas centrā jau laikus bija dzirdama klaigāšana un dažādi abpusēji apvainojumi, bet šogad aktivitātes pie Brīvības pieminekļa sākās neparasti klusi. Taču tas bija klusums pirms vētras, jo brīdī, kad piemineklim tuvojās leģionāru gājiena dalībnieki, biedrības “Apvienība pret nacismu” aktīvisti ieslēdza skaļruņus, un apdullinošā skaļumā sāka skanēt trauksmes sirēna, pēc tam padomju laika dziesmas krievu valodā. NA deputāti un iedzīvotāji lūdza policistus izslēgt skaļruņus, taču viņi tos turpināja sargāt vēl cītīgāk. To visu novēroja iekšlietu ministrs un neiejaucās. Vai tā ir policija, kādu mēs vēlamies, vai tā likumsargiem jāizturas pie tautas lielākā svētuma — Brīvības pieminekļa? Tas, ka sapulce ir Rīgas domes saskaņota un skaļruņu izmantošana likumā atļauta, vēl nenozīmē visatļautību. Rīgas domes deputāts Jānis Mārtiņš Skuja vēstulē “Staburagam” retoriski jautā: “Interesanti, kas notiktu 9. maijā pie Uzvaras pieminekļa, ja Ušakova runas laikā atskaņotu sēru maršu?”. Gribētu vēl piebilst — ja sāktu dziedāt “Zilo lakatiņu” vai “Paliec sveiks, mans mazais draugs!”. Atbildi mēs zinām.
Kad apjukušie sirmie vīri lika ziedus pieminekļa pakājē, skaļruņos sākās apvainojošas runas lauzītā latviešu valodā par leģionāru nodarījumiem Otrajā pasaules karā. Šādas lietas nedrīkst vispārināt, jo ne visi vainojami noziegumos. Sirmie kungi jau gana sodīti par to, ka bijuši leģionāri — brīvprātīgi vai piespiedu kārtā. Visus okupācijas gadus viņi piedzīvojuši dažādas represijas, cilvēktiesību ierobežojumus, nicinājumu un pat izsmieklu. Pietiek. Visa pasaule Otrā pasaules kara beigas svin 8. maijā, bet Latvijā to pieļaujam dienu vēlāk. Un atkal Skujas kungs jautā: “Vai Rīgas dome saskaņotu piketu Pārdaugavā ar skaļruņu izmantošanu, ja 9. maijā tur atskaņotu simtiem tūkstošu to Latvijas iedzīvotāju vārdus, kurus nonāvējusi padomju okupācija?”. Daudzi joprojām nesaprot vai nevēlas saprast, ka Otrais pasaules karš nebija ne latviešu, ne krievu karš. Tas bija karš, kurā mūs izmantoja divas lielvaras un kuras toreizējā veidolā būtībā ir pazudušas no pasaules kartes, bet mēs joprojām nevaram izšķirt, kuram taisnība un kurš īsti ir vainīgs.
