Pirms piecpadsmit gadiem, 1991. gadā no 19. līdz 21. augustam, Maskavā virmoja augusta pučs.
Pirms piecpadsmit gadiem, 1991. gadā no 19. līdz 21. augustam, Maskavā virmoja augusta pučs. Plānotā apvērsuma laikā komunisti, interfronte un OMON darīja visu, lai valstī sagrābtu varu un demokrātiju sadragātu zem tanku kāpurķēdēm. Tomēr šis valsts apvērsuma mēģinājums neizdevās.
Izmantojot situāciju, ka PSRS prezidents Mihails Gorbačovs sliktās veselības dēļ nespēja pildīt savus pienākumus, tās valdība pasludināja ārkārtas situāciju PSRS republikās, kā arī izveidoja ārkārtas situācijas komiteju. Televīzijā šī komiteja paziņoja, ka visā PSRS teritorijā PSRS Konstitūcijai un likumiem ir pārākuma statuss.
Jālemj tautai
Savukārt Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru Padomes paziņojumā pie tautas vērsās Anatolijs Gorbunovs. Paziņojumā uzsvērts, ka Latvijas valdība uzskata šo PSRS ārkārtas situācijas komiteju par nelikumīgu, kā arī tas, ka ārkārtas situācijas ieviešana Latvijā iespējama tikai ar Parlamenta un valdības piekrišanu. Šīs institūcijas uzskatīja, ka situācija republikā ir mierīga un nav nekāda pamata klausīt Maskavai. Anatolijs Gorbunovs tautu aicināja saglabāt mieru un sabiedrisko kārtību, kā arī nepieļaut varas nodošanu nelikumīgām struktūrām.
Taču nelikumīgās struktūras savai darbībai nevienam atļauju neprasīja. OMON ieņēma televīzijas centru Rīgā, un Latvijas galvaspilsētas ielās kaujas gatavībā bija desmitiem PSRS armijas tanku. Omonieši ieņēma arī Latvijas Radio māju, kurā toreiz pie mikrofona bija Aivars Berķis. Tonakt radio visai Latvijai ziņoja par Rīgā un Maskavā notiekošo apvērsuma mēģinājumu. Kad omonieši jau bija radiocentrā un mēs, klausītāji, dzirdējām viņu kliedzienus un skrejošus soļus, atskanēja arī himna “Dievs, svētī Latviju!”. Līdz galam iebrucēji tai neļāva izskanēt…
Pieņem rezolūciju
Aizkrauklē todien notika Latvijas Tautas frontes (LTF) vietējās nodaļas rīkotais atbalsta mītiņš Latvijas Republikas Augstākās Padomes aicinājumam sākt nevardarbīgu pretošanos un beztermiņa politisku streiku. Tāpēc, ka pučisti bija tik agresīvi, ka Maskavā, Viļņā, Rīgā, Tallinā un citur spindza lodes un lija asinis. Mītiņā runāja tautfrontieši Pēteris Briedis, Guntis Libeks, Jānis Duberis, Māris Kļaviņš, Biruta Stafecka, Mārtiņš Holsts, Arvīds Ozols un citi.
Viņi runāja par to, ka mums jānotur savi iekarojumi un mēs nedrīkstam ļaut sevi nospiest uz ceļiem. Mītiņā nolēma nosūtīt rezolūciju Augstākajai Padomei, ka ir laiks pasludināt Latviju par pilnīgi neatkarīgu valsti.
24. augustā jaunais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins, kurš šodien viesojas Rīgā, arī parakstīja šādu dokumentu. Arī Latvijas AP pieņēma lēmumu par Latvijas pasludināšanu par neatkarīgu valsti. Tikai pēc tam saņēmām ziņu, ka pučisti Maskavā sakauti.
Iebrauc sakarnieki
Puča laiku Aizkraukles pilsētā atceras Aizkraukles pilsētas sākumskolas sporta skolotājs (1991. gadā — Aizkraukles pilsētas padomes priekšsēdētājs) Mārtiņš Holsts:
— Puča pirmajā dienā kā parasti atnācu uz darbu un jau rīta pusē ieraudzīju, ka pie toreizējā kinoteātra ēkas (tagad — “SEB Unibanka” — aut.) piebrauc armijas smagā automašīna ar karavīriem. Protams, jutos neomulīgi, taču gāju ar viņiem parunāt. Toreiz pilsētas centrā smagās automašīnas nedrīkstēja iebraukt, tāpēc man bija iemesls viņiem par to aizrādīt.
Sarunājāmies krieviski, un viņi manu aizrādījumu, ka centrā nedrīkst apstāties, ļaunā neņēma. Jautāju, kas viņiem Aizkrauklē meklējams. Viņi esot sakarnieki no kāda Rīgas garnizona. Ieteicu apstāties citur, un autovadītājs aizbrauca uz kara komisariātu. Tur bija vēl viena armijas automašīna. Kad viņi aizbrauca, nezinu, taču nekādu agresivitāti šie karavīri neizrādīja.
Neklausa priekšniecībai
Arī pensionētā skolotāja aizkraukliete Biruta Stafecka puča dienas labi atceras:
— Naktī no 18. uz 19. augustu es strādāju vēlēšanu komisijā, jo Aizkraukles rajonā par Augstākās Padomes deputātu vēlēja žurnālistu Aivaru Berķi. Pēc vēlēšanu iecirkņa Aizkraukles 2. vidusskolā slēgšanas abas ar kolēģi Inesi Bērziņu devāmies mājās un pie skolas pamanījām armijas automašīnu. Nosmējāmies, ka mūs apsargā armija, jo neko par puču nezinājām.
Agri no rīta mani pamodināja dēls, kurš zvanīja, lai ieslēdzu televizoru, jo Maskavā sācies valsts apvērsums. Televīzijā gan tobrīd rādīja “Mazo gulbīšu deju”. Pēc tam aiz sarkanu drānu klāta galda sēdošos komunistus, kuri arī bija puča organizatori. Satraucošas ziņas dzirdēju arī par citās republikās notikušajām pučistu izdarībām.
Todien nekavējoties organizējām tautfrontiešu mītiņu un ilgi nevarējām sagaidīt grupu no telefona aparātu rūpnīcas. Izrādījās, šīs rūpnīcas vadība pavēlējusi sargiem aizslēgt visas durvis un nevienu neizlaist. Tomēr tautfrontiešiem Arvīda Ozola vadībā tas nebija šķērslis, viņi, kaut ar nokavēšanos, mītiņā ieradās. Tad arī pieņēmām rezolūciju Augstākajai Padomei.
Atceros, kā vakarā pie Aizkraukles pilsētas kultūras nama liesmoja tautfrontiešu organizēts ugunskurs un pie brīvā mikrofona katrs varēja izteikt savas domas. Visi runāja, ka Latvijai jākļūst brīvai.
