Nu, re! Patiesībā vienam otram pasaulslavenam meteo portālam tomēr var ticēt, kad šie pareģo laika prognozes, teiksim, ziemai vai vasarai. Šogad vēl agrā pavasarī NASA paziņoja, ka vismaz Latvijā būs anormāli karsta vasara, kādu nebūsim vēl pieredzējuši, un tā tas arī ir noticis. Turklāt, ja ticēt tālākajam, tad arī augusts paies zem karstuma zīmes.
Tas, protams, ietekmē ne vien cilvēkus, bet arī dzīvo dabu. Mūs, makšķerniekus, protams, interesē kopīgais vaļasprieks — makšķerēšana — un ar to saistītās sekas.
Jāsaka, kā ir, šobrīd tā īsti palepoties ar lomiem var tikai samu copmaņi. Lielajiem ūsaiņiem šādi laika apstākļi ir kā radīti — viņi jūtas kā “zivs ūdenī”. Pateicoties lielajam karstumam, ezeros un upēs ūdens temperatūra ir pacēlusies līdz kritiskām robežām. Zivīm sāk trūkt skābekļa. Īpaši tas sakāms par stāvošiem ūdeņiem. Lielās zivis kļūst ļoti kūtras un mazkustīgas. Kam šādi ūdeņi ir īsti pa prātam? Tie ir mazie rudulēni, raudiņas, plicēni. Pat īstais siltummīlis līnis ir tāds aizdomīgi kūtrs. Apetīte ļoti vāja, un, ja kādam tomēr izdodas pie šiem skaistuļiem tikt, tad tas jau var sevi uzskatīt kā ar svētīto ūdeni apslacītu.
Ilgi sēžu
domādams…
Karstais laiks daudziem copmaņiem liek sēdēt mājās. Taču pienāk brīdis, kad tu paliec jau traki nervozs. Mājās viss ir slikti, tas ne tur nolikts, kaut kas nav atrodams, ja kāds kaut ko pasaka, tā pašam uzreiz kā mazam asarītim spuras gaisā…
Tas nozīmē, ka laiks doties prom pie ūdeņiem. Kaut kā līdzīgi iznāca arī man, bet es vismaz sagaidīju kādu vēsāku brīzi, ja tā vispār var teikt, un šāvu projām uz vienu jau iepriekš kartē atzīmētu vietu Vidzemē. Nav svarīgs vietas nosaukums, bet svarīgs ir pats process. Kaut arī ārā nepielūdzami ir 32 grādi virs Celsija (nu ne jau virs viņa paša, bet pēc viņa 100 grādu temperatūras skalas), tomēr norvēģu meteo sola arī vējiņu, kādu tumšāku mākoni un līdz ar to pāris grādu zemāku karstumu.
Pie ezera esmu tieši dienas vidū. Tā arī bija plānots. Ir neliels vējiņš, un mana izvēlētā pozīcija pie ūdens sola uz pēcpusdienu jau bērzu lapotņu aizsegu no šīs vasaras karstākā prožektora. Iemetu ūdenī “grādīzeru”, lai ziņkārības pēc noteiktu, cik tad silts ir ūdens, jo, jaucot barību, kaut kā nejūtu nekādu atšķirību, vai rokas ir trāpījušas ūdenī vai vēl ir sausumā. Pēc mirkļa ūdens termometra stabiņš ir stabili nostājies pie atzīmes +28.
Stulbums, pie sevis nodomāju. Pie šādas temperatūras cerēt uz kaut ko rezultatīvu var tikai mājas kaķis. Sēžu un, skatoties uz barību iesaiņojumiem, domāju, ko darīt. Viens ir skaidrs — šādā siltumā jādod saldā iebarojamā barība, bet kā atrast pareizo? Protams, šajā ziņā man ir priekšrocības, jo no sava copes lietu veikala, kas ir uz riteņiem, varu paņemt, ko vēlos. Izšķīros par jau sen pārbaudītu metodi. Ņemu jau labi zināmo “Timar” brekšu (melno) barību, “Timar” barību ar motiļa smaržu un šokolādi — karameli. Piejaucu klāt rupji maltas klijas, kas man strādās kā paātrinātājs barības iziršanai, jo paredzēts copēt ar fīdermakšķerēm. Pasmeļot ūdeni, klāt piešauju 250 gramu motiļa aromāta un secinu, ka man šī kopējā smarža patīk, bet vai patiks zivīm, to redzēsim.
Izmeklēšanas
versijas
Samaisījis barību, atstāju to ievilkties, jo pēc ezera redzams, ka visa virsējā kārta vienkārši vārās no mazajām zivīm. Ar tukšu 60 gramu barotavu mēģinu noteikt, kāds ir dziļums metiena attālumā, jo no tā arī vadīšos, taisot iebarojamās barības gala konsistenci. Cik var noprast, tad dziļums nav nekāds mazais, un šķiet, ka sniedzas pat līdz pieciem metriem. Tas jau ir cerīgi, jo iespējams, ka mazās zivis tik dziļi nelīdīs. Galu galā lejpusē var dzīvot arī plēsoņas. Ņemu iebarojamo barotavu un, atzīmējot auklu aiz tam domātās kasetes auss, sāku monotonu iebarošanu. Tā reižu desmit, un būs jau gana. Tādu pašu vietu sagatavoju arī otram fīderim. Ak jā, gandrīz aizmirsu, jo, tā kā ir vasara, bet pilnīgi nezināma vieta, ņemu un naturālā veidā iepeldu, lai ienirtu un aptaustītu gultni. Izrādās — lejā nav ne miņas no dūņām vai zālēm, bet ir itin cieta pamatne ar bērna dūrītes lieluma akmeņiem. Nu, iepatīkas man šī versija! Priecīgs kāpju krastā. Tātad varu izmantot arī kaķeni ar cietām un lēni grimstošām iebarojamās barības bumbām. Kamēr barība mirkst, sagatavoju divus fīderus. Tā kā uz spoles kasetes ir pītā aukla, izvēlos nedaudz smagākas barotavas, nekā ezerā būtu ierasts, un lieku 30 gramu plus iebarojamo barību.
Jau pirmajā metienā, barotavai grimstot, uz balto tārpu ēsmas notiek haotiska cīņa. Fīdera spice signalizē, piecērtu, un kaķim raudiņa ir krastā. Otrajā metienā atkārtojas tas pats, un tā cīnos pirmo desmit minūšu. Ir skaidrs, ka mazo šeit ir kā dubļu pēc lietus un kaut kas visā ir jāmaina. Var likt smagāku barotavu, kas ātrāk norautu visu sistēmu pie grunts, bet nav vēlmes pārslogot kātu un turklāt nemitīgi bombardēt jau iebaroto vietu. Tas nebūtu prāta darbs. Mainu ēsmu — balto mušu kāpuru vietā uzlieku buntīti ar otrā numura sliekām, kam klāt vēl kukurūzas grauds. Nu ir it kā labāk. Ēsma nogrimst brīvi, bet nepaiet pat minūte, kad kāds pličuks ir iestūmis mutē visu kumosu kopā ar kukurūzas graudu, un atkal jāvelk copene ārā. Puikam, protams, prieki, un viņš strādā kā automāts. Es savukārt trinu zobus un funktierēju, ko darīt. Ideja atnāk pati. Atceros, ka man taču ir šīs sezonas pārsteigums — “Timar” želejas peletes! Uzlieku uz desmitā numura āķa divus graudus un nu jau sēžu pilnīgi mierīgs. Mazie nekustina, bet arī lielie klusē. Jāgaida.
Ir pienācis vakars
Klāt ir tas brīdis, kad saule ir gabalā un mazās zivis sāk meklēt paslēptuves, kur pārlaist nakti. Līdz ar to var sākt gaidīt ko lielāku, jo jau sen ir zināms, ka lielais breksis ir pārkārtojis savu ēšanas režīmu tieši diennakts tumšākajam posmam. Šoreiz gan, nosēžot līdz aptuveni diviem naktī, neko prātīgāku par 600 — 800 gramu smagiem pličiem izvilkt neizdodas. Ir vēl dažas ļoti labas un perspektīvas copes, bet piecirst neizdodas. Tātad zivis ir. Ir nakts stundās, bet jāsagaida ūdens temperatūras pazemināšanās, kas liks viņām sākt domāt par rudens barošanos, kaut gan no aukstā gaisa vēsmām pagaidām nejūtam neko.
Kas, kur, kad
Pavisam nesen Daugavā virs Pļaviņām vīri uz velci pusotras stundas laikā tika galā ar 190 centimetru garu un 49 kilogramus smagu samu. Ūsainis bija iekārojis 11 centimetru garu voblerīti! Gadās arī tā, un tagad daudzi teiks: bet kāpēc man nekad tā nepaveicas?
Galvenais — neatlaist grožus un strādāt. Gan jau paveiksies.
Lai jums ne asakas! ◆
