Pilnā sparā rit IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.
Pilnā sparā rit IX Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Raugoties mazo dejotāju raitajos deju soļos un klausoties lustīgo mūziku, sirdī sāk kņudināt, jo atceros savu piedalīšanos šajos svētkos skolas laikā un arī vēlāk — jau pieaugušo kārtā. Vispirms tas ir prieks, jo nevar pat izteikt vārdos fantastisko kopības izjūtu, kura pārņem, ejot gājienā cauri visai Rīgai, stāvot Mežaparka estrādē vai ievirpuļojot Daugavas stadionā. Neapšaubāmi, tas ir arī grūti, jo gari un nogurdinoši ir mēģinājumi un pamatīga koncertu slodze.
Daļa skolēnu šajos dziesmu un deju svētkos piedalās atkārtoti, bet daudziem tie ir pirmie, turklāt kāds noteikti arī pirmo reizi tik ilgi ir prom no mājām. Tāpēc nereti vecāki no bērniem saņem neapmierinātības pilnas ziņas, ka laiks par vēsu, drēbes pārāk plānas vai pusdienas negaršīgas. Mātes un tēvi mierina savas atvases, ka viss jau būs labi, jo daudziem pašiem ir bagāta svētku dalībnieku pieredze. Tādās reizēs īgņošanās nelīdz, jo “savākt” visu lielo bērnu pūli ir grūti, tā ka daža organizatoriska liksta ir piedodama. Turklāt ar dziesmu un deju svētkiem ir gluži kā ar Jāņiem — reti kuri ir bez lietus.
No savas pieredzes zinu, ka visas grūtības aizmirstas, kad sākas svētku koncerti. Tad katrs apzinās, ka ir viena no sīkajām daļiņām, kuras veido lielu un vienotu uzvedumu. Paši dalībnieki gan neredz savus priekšnesumus, bet skatītājiem tā ir bauda. Deju rakstus un kopkora vareno skanējumu varam apbrīnot. Pēc svētkiem pat šķiet, ka dejot un dziedāt varēja vēl un vēl.
Latvija nav iedomājama bez šiem svētkiem, jo tā ir mūsu nacionālā bagātība. Nesen plašsaziņas līdzekļos pamanīju informāciju, ka spēkā jau stājies Dziesmu un deju svētku likums, kura mērķis ir šo tradīciju saglabāt, attīstīt un nodot tālāk nākamajām paaudzēm. It kā dīvaini, ka šai spožajai tradīciju pērlei nepieciešams īpašs saglabāšanas likums, jo dziesmu un deju svētki latviešiem ir kā maize un ūdens. Tomēr, no otras puses, apzināmies, ka ikviena vērtība reiz var kļūt trausla, lai arī cik stabila tā ir šodien. Pie tam ikreiz pirms svētkiem notiek cīniņš par naudu — pietiks vai nepietiks. Svētkus mums gribas visiem, bet maksāt ne. Atcerēsimies, kāda neziņa bija, gaidot IX Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku budžeta apstiprināšanu.
Viss tomēr notiek, un ceram, ka vēl ilgi notiks, jo tagad šos svētkus sargā ne tikai pašu vēlme dziedāt un dejot, bet arī likums.
