Svētdien, 25. martā, Latvijā pieminēs 1949. gada masveida deportācijas upurus. Daudzus tūkstošus izsūtīja arī no mūsu reģiona pilsētām un pagastiem. Sibīrijas šausmas piedzīvoja arī daudzesietes Maijas Līdakas ģimene.
Tik un tā sagaidīja
1949. gada marta rīts. Deviņgadīgā Maija kā ik dienu devās uz skolu, un meitene pat nespēja iedomāties, kas ar viņu notiks šīs dienas pēcpusdienā…
Maija Līdaka ar ģimeni 1949. gadā dzīvoja Klintaines pagastā, netālu no Oliņkalna. Ģimenei piederēja liela, skaista māja un saimniecība.
Pēc viņiem bija ieradušies pēcpusdienā, kad mazā Maija vēl nebija pārnākusi no skolas. “Māte stāstīja, ka atbrauca divi karavīri — viens krievs, otrs latvietis. Viņa atteicās bez bērniem doties prom no mājām,” stāsta Maija Līdaka. “Ieraugot pie mājām mašīnu un dzirdot, ka mani krievu valodā uzrunā, aizbēgu pie draudzenes. Bet mūs tāpat sagaidīja.”
Līdzi neļāva ņemt neko — ne drēbes, nedz pārtiku. Karavīrs, kurš runājis latviski, tikai noteicis: “Jums tur nekas nebūs vajadzīgs.”
Līķi sakrauti kā
malka
No Klintaines Maiju Līdaku ar māti un vecotēvu nogādāja Pļaviņu dzelzceļa stacijā. Maijas kundzes tēvs jau bija apcietinājumā Krievijā, Krasnojarskas apgabalā, Novohatčinskā. Viņu notiesāja 1944. gadā, jo bija aizsargs.
Sākās ceļš uz Sibīriju. “Vagonos mūs nogādāja līdz Asinas stacijai Tālajos Austrumos, tālāk vilciens nebrauca. Tur kādu laiku nācās uzturēties, kamēr upē izies ledus, lai pēc tam ar kuģi vestu tālāk,” atceras Maijas kundze. “Mūs baroja ar zivju zupu, kurā bija samesti zivju gabali ar visām asakām. Mātei teicu, lai man šo zupu nedod, jo nevaru to ieēst, asakas duras kaklā.”
Asinā izsūtītajiem nācās dzīvot diezgan ilgi. “Atceros — tur, izejot no barakām, kā malka grēdā bija sakrauti miruši cilvēki,” saka izsūtītā.
Kaut krūzīte piena un kancītis maizes
Pēc tam daļu izsūtīto ar kuģi aizveda uz Tegurecas rajona Skobļinas sādžu. Tur Maijas ģimeni kopā ar vēl kādu ģimeni izmitināja kādas mājas vienā istabā. Izsūtītie gulēja uz maisiem, kuros sabāzti salmi. “Ēst nebija ko. Atceros, ka vakaros raudāju un teicu: “Mammīt, kaut mums tagad būtu kaut glāze piena un kāds maizes kancītis,” saka sirmā kundze. “Tagad vakaros, dzerot tēju un ēdot maizi, bieži nodomāju — cik labi, ka man tas viss tagad ir, toreiz mums nebija nekā. Reiz uz ielas izdevās atrast siļķes galvu, to ilgāk sūkājot un jūtot sāls garšu, šķita, ka esi paēdis.”
Kad kolhoza strādnieki rīkoja iedzeršanu, bērni stāvēja aiz loga cerībā, ka varbūt iedos kaut gabaliņu maizes.
Lai iztiktu, izsūtītie lasīja ievu ogas, sakaltēja tās un pēc tam aplēja ar ūdeni, tās bija diezgan garšīgas, bet daudz nevarēja apēst.
Vasarā bija vieglāk, jo Sibīrijā daba ir dāsna, un mežā varēja lasīt gan jāņogas, gan upenes, arī citas veltes. Uz lauka auga nelieli tomāti un pat arbūzi. “Jāņogas vietējie nelasīja, tās viņiem bija “pagankas” (nešķīstas ogas — aut.), citas ogas kaltēja, un tās varēja pārdot, daļu atstāja sev, no kā vārīt ķīseli, jo ievārījumu tur neviens nevārīja.”
Jāstrādā vairāk nekā vietējiem
Vietējo iedzīvotāju attieksme bija atšķirīga — bija tādi, kas latviešu sāpi saprata, bet netrūka arī tādu, kuri izsūtītos sauca par fašistiem un solījās piekaut. “Man arī reiz viens sādžas puisis iesita, bet es nepadevos, tikai pateicu: “Znaješ, nazad tože dajut.” (“Zini, pretī arī sit” — aut.) Devu ar’ pretī tā, ka viņš augšpēdus. Otrā dienā puiša māte staigāja pa sādžu un sūdzējās: “Fašistka, mojemu sinu mordu nabila!” (“Fašiste, manam dēlam seju sadauzīja!” — aut.)
Jāstrādā izsūtītajiem bija vairāk un smagāk. “Tur es sabeidzu rokas. Bija jāiet uz kolhoza lauku skābbarību mašīnās kraut. Kaudzes no abām pusēm, vienā pusē divas vietējās, otrā pusē es, bet man jāizdara tikpat, cik viņām divatā. Tas bija ļoti smagi,” stāsta izsūtītā. “Brigadierim prasīju: kāpēc tā? Atbilde vienkārša — tu esi fašiste.”
Izveido pat savu saimniecību
Tikai pēc laika izsūtīto dzīves apstākļi uzlabojās. “Māte strādāja kolhozā, un tad jau varēja kaut ko arī nopelnīt. Es mācījos, bet vasarā auklēju bērnus. Uz skolu pat ziemā bija jāiet katūna kleitiņā, jo nekādu drēbju nebija,” stāsta Maijas kundze. “Neatceros, kā es skolā ar mācībām tiku galā, jo sākumā krieviski neko nesapratu. Aukstums tur ziemā ir liels, vidēji mīnus
40 grādu, bet bija dienas, kad temperatūra nokritās pat līdz mīnus 56 grādiem.”
1954. gadā pie ģimenes no ieslodzījuma atgriezās tēvs, bet viņš joprojām bija speciālās koman-dantūras uzraudzībā, līdz ar to nedrīkstēja pamest izsūtījuma vietu.
Tad izdevās izveidot pat nelielu saimniecību. “Tēvs uztaisīja aploku, un mēs turējām cūku, bet nu kādu lopiņu tur nobarosi, ja ar balandām vien jābaro, bet tomēr savs gaļas kumosiņš bija,” atceras Maija Līdaka. “Tēvs strādāja par pārcēlāju un pāri upei laivā pārveda cilvēkus. Tad arī zivis mums mājās bija, daba tur ir skaista, un upes pilnas zivīm.”
Sādža sešdesmitajos gados jau bija sakopta. “Ielai pat bija izveidoti trotuāri. Uzcelta jauna skola, pienotava, klubs, linu kalte, ķieģeļu ceplis, fermas, to visu pārsvarā paveica izsūtītie,” stāsta Maijas kundze. “Kad uz turieni aizbraucām, nekā tāda tur nebija.”
Uz mājām bez atļaujas
Maijas kundzei 1964. gadā atvaļinājuma laikā pat izdevās atbraukt uz Latviju, bet obligāti bija jāatgriežas. “To gan ļoti negribējās, es pat kādu dienu nokavēju. Par to dabūju pamatīgu rājienu no priekšniecības.”
Latvijā ģimene atgriezās tikai 1968. gadā, bet arī tas nebija tik vienkārši. Tā kā Maijas tēvs izsūtījumā bija komandantūras uzraudzībā, viņš nedrīkstēja pamest izsūtījuma vietu. “Mēs to izdarījām bez atļaujas. Latvijā varasiestādes mums pavēlēja triju dienu laikā atgriezties Sibīrijā. Devāmies uz ministriju, un mums izdevās palikt Latvijā.”
Izsūtījumā Maijas kundze iepazinās ar savu vīru Daini, ar kuru viņa joprojām ir kopā.
Neraugoties uz pārdzīvoto un grūto likteni, Maijas kundze ir dzīvespriecīgs cilvēks, no viņas staro tāds pozitīvisms, ko vārdos grūti aprakstīt.
