Mūžīgas vērtības rodas, dzimtām gadu simtiem kuplojot. Tāda ir Apsalonu dzimta, par kuru materiālus grāmatai savākusi Staburaga pagasta “Ādmiņu” saimniece Vilma Apsalone.
Mūžīgas vērtības rodas, dzimtām gadu simtiem kuplojot. Tāda ir Apsalonu dzimta, par kuru materiālus grāmatai savākusi Staburaga pagasta “Ādmiņu” saimniece Vilma Apsalone. Viņas vecāki bija Vīgantes muižas zemes rentnieki.
Ar zviedru saknēm
Sirmā kundze izpētījusi, ka Apsalonu dzimta pa vīriešu līniju cēlusies no zviedru karotājiem, kuri Latvijā ieklīduši poļu—zviedru karā ap 1625. — 1630. gadu.
— Tēvs un trīs dēli atnākuši uz šo novadu un apmetušies uz dzīvi, jo te kara laikā plosījies mēris un cilvēki izmiruši. Divi brāļi pie Ādmiņu kalna uzcēla divu dzīvokļu mūra māju ar salmu jumtu. Pirms 140 gadiem celtajai mājai puse saglabājusies vēl tagad, — stāsta Vilma Apsalone.
Vilmas kundzei arvien gribas pētīt, lasīt, meklēt un rakstīt, lai vērtīgās ziņas par Apsaloniem nezustu viņu pēcnācējiem. Tāpēc daudzie dokumenti, par kuriem jau interesējas novadpētnieki un muzeju darbinieki, nu apkopoti. Daļa to ir arī Aizkraukles un Jēkabpils muzeja krātuvē.
Tomēr Vilma Apsalone uzskata, ka dzimtas vēsture būtu jāraksta viņai pašai. Atmiņa “Ādmiņu” saimniecei laba, arī rokraksts salasāms, vajadzīgs tikai laiks. Kaut nu tā pietiktu!
Braši vīri un izdarīgas sievas
Mainījušās paaudzes, taču Apsalonu dzimta pie Ādmiņu kalna nav zudusi. Lielākā daļa senču apglabāti Brantānu kapos.
— Nu kā lai neraksta par dzimtu, kurā ir ļoti daudz stipra rakstura cilvēku! Viņi bija gudri, čakli, muzikāli, garīgi bagāti un pulcināja ap sevi visu sabiedrību, — saka Vilmas kundze.
— Mana vīra Arnolda Apsalona vectēva Brenča un viņa sievas Annas ģimenē bija viena meita un seši dēli: Alvīna, Fricis, Jānis, Mārtiņš, Juris, Ernests un Krišjānis. Ģimenei bija 39 hektāri zemes, un 1922. gadā viņi uzbūvēja tagadējo “Ādmiņu” māju.
Vecākais dēls Fricis (Arnolda tēvs) bija māju mantinieks. Labi saimniekoja un ilgus gadus strādāja par Sēlpils pagasta vecāko. Par teicamu pienākumu pildīšanu viņš saņēma medaļu. Pirmā pasaules kara laikā Fricis palīdzēja tiem, kuri devās bēgļu gaitās. Par mana vīratēva labo atmiņu liecina bieza dziesmu klade ar 155 dziesmām. To teksti rakstīti, guļot slimības gultā. Viņš nomira 1943. gada 21. jūlijā 73 gadu vecumā.
Katram dēlam un meitai sava vieta
— Otrais Brenča dēls Jānis bija ļoti muzikāls, aizbrauca uz Pēterburgu studēt.Tur viņš piedalījās latviešu kopas dzīvē, vadīja kori un pūtēju orķestri. Drīz saslima un atgriezās mājās. Ar Friča palīdzību Jānis iesaistījās Sēlpils pagasta kultūras veicināšanas darbā, vadīja korus, pūtēju orķestri, vāca tautasdziesmu melodijas, sadarbojās ar Melngalvi, Reiteru, Salaku un citiem diriģentiem. Arī Pēteris Barisons, kad viņam bija tikai 16 gadu, muzicēja kopā ar Jāni Apsalonu. Kad 1935. gadā Jānis Apsalons nomira, Staburaga kultūras veicināšanas biedrība uz viņa kapa Brantānu kapos uzlika piemiņas plāksni kā veltījumu viņa veikumam pagasta kultūras dzīvē.
Brenča trešais dēls Mārtiņš strādājaVīgantes muižā un nopirka jaunsaimniecību “Smeltes”. Ceturtajam Jurim valsts piešķīra Vīgantes muižas zemi Saulesmuižā. Piektais Ernests bija laukstrādnieks un par iekrāto naudu nopirka zemi no Sapalu vecsaimniecības “Narcisās”. Sestais brālis Krišjānis bija galdnieks un nopirka “Noriņas” pie Krustakroga. Māsa Alvīna apprecējās ar saimnieku Arāju un dzīvoja “Kaktiņos”.
Apbrīnas vērts mūžs
Grāmatu varētu uzrakstīt arī par Vilmu un Arnoldu Apsaloniem, kuri visu mūžu dzīvojuši “Ādmiņos”. Māju apkārtne ir kā skaista pasaka. Tai blakus kalns ar simtgadīgiem kokiem un milzenis akmens. Arnolds savlaik to nedaudz atbrīvoja no zemes, tagad virspusē redzams sešus metrus augsts, tikpat garš un divarpus metrus plats akmens, pārējā daļa zemē. Akmens tilpums esot 32 kubikmetri. Vilmas kundze uzskata, ka tas visā apkārtnē izstaro pozitīvu auru.
— Nostājoties pie Ādmiņu milzeņa, cilvēkam neviļus rodas vēlme līdzināties akmenim gudrībā un mūža ilgumā. Te saplūst vecāku izturība un jaunības spēks. Kalna milzīgie koki apkārtnē attīra gaisu, — pārliecināta “Ādmiņu” saimniece.
Vilma dzimusi Vīgantes muižas zemes rentnieka ģimenē, augusi skaistajā Vīgantes un Staburaga apkaimē, tur satikusi savu Arnoldu. Abi mūžu nostrādājuši kolhozā, Vilma bija zootehniķe, Arnolds — klētnieks. Nu Arnolds jau mūžībā, apklususi viņa vijole, bet Vilmas kundzei šķiet, ka vīrs joprojām ir blakus. Rosina iet, strādāt un neaizmirst dzimtas vērtības.
