Viens no savas paaudzes talantīgākajiem Latvijas handbolistiem skrīverietis Toms Lielais jauno sezonu atkal sāks Dobeles vienības “Tenax” rindās — komandā, ar kuru savulaik kļuva par Latvijas čempionu un no kuras devās savās pirmajās leģionāra gaitās.
2015./2016. gada sezona noteikti joprojām ir viena no labākajām Toma Lielā karjerā. Toreiz 20 gadus vecie Lielais un Nils Kreicbergs bija starp komandas līderiem un liels bija viņu abu ieguldījums Latvijas SynotTip virslīgas čempionāta finālspēļu sērijā ar Rīgas “Celtnieku”. Dobelnieki uzvarēja finālsērijā ar 3:0, bet Toms Lielais trijās spēlēs guva 21 (8 no tiem ar 7 m soda metieniem) vārtus. Visā čempionātā Lielajam bija 148/16 gūti vārti, bet Baltijas handbola līgā — 65/1 vārti 12 spēlēs un tajā skaitā 8 un 7 vārti izslēgšanas spēlēs ar “Minskas SKA”. Šķita neticami, ka iepriekšējās sezonas vidū viņš grasījās pamest komandu, jo laukumā tika diezgan maz un uz neilgu laiku. Pēc sarunas ar komandas vadību un treneri Toms tomēr palika, izcīnīja vietu sastāvā un nākamās sezonas izskaņā jau bija viens no “Tenax” līderiem. Tā paša gada vasarā handbola sabiedrību pārsteidza ziņa par Toma nonākšanu vienā no Vācijas spēcīgākajiem klubiem SG “Flensburg-Handewitt”. Toms nebija tik naivs, lai nesaprastu, ka 1. bundeslīgā viņam vēl nav ko darīt, taču jau nokļūšana vien tik slavena un spēcīga kluba apritē bija ļoti būtisks pavērsiens jaunā spēlētāja karjerā. “Toreizējais komandas galvenais treneris Ļubomirs Vranjess rīkoja treniņnometni jaunajiem spēlētājiem no visas Eiropas. Pavasarī nepieteicos, jo domāju, ka diezin vai tikšu, bet tad maijā parādījās ziņa, ka ir brīvas vēl trīs vietas. Aizsūtīju pieteikumu jeb savu CV un jau pēc trim stundām atnāca atbilde — brauc tik šurp,” savu leģionāra gaitu sākumu atceras Toms Lielais. “Aivis Jurdžs iepazīstināja ar savu aģentu, aizsūtīju savu spēļu videoierakstus un CV. Aģents bija labi pazīstams ar toreizējo Vranjesa palīgu un pašreizējo Flensburgas komandas galveno treneri Maiku Mahullu. Mani uzaicināja uz nometni un reizē atrādīties uz Flensburgas otro komandu. Pēc pēdējās treniņdienas Vranjess teica, ka ar mani sazināsies, un patiešām — pagāja dažas dienas, un atskanēja zvans: jābūt Vācijā. Sākumā trenējos un spēlēju kopā ar pirmo komandu, jo liela daļa tās spēlētāju bija savu valstu izlasēs olimpiskajās spēlēs Rio, piedalījos pārbaudes spēlēs, treniņnometnē un turnīrā Zviedrijā. Bija skaidrs, ka vēl neesmu gatavs spēlēt 1. bundeslīgā, un jau tad zināju, ka būšu kluba otrajā komandā 3. līgā, bet treniņi dažreiz būs arī kopā ar pirmo komandu.”
— Nākamā gada jūnijā Vranjess aizgāja no Flensburgas. Tas būtiski ietekmēja arī tavu karjeru?
— Diezin vai. Es netiku īpaši daudz spēlēt otrajā komandā, papildus četras — piecas reizes trenējos pie Mahullas, man iedeva fizisko treniņu programmu un februārī nolēma “aizdot” mani “Eisenach” komandai, kas spēlēja 2. bundeslīgā. Bija diezgan laba sezona, šķiet, ka 7. vietu ieņēmām. Spēlēju diezgan daudz — apmēram 30—40 minūtes katrā mačā. Turklāt vēl dažiem līderiem ar islandieti Ragnarsonu priekšgalā bija savainojumi.
— Bet tad nonāci 3. līgā — vispirms Blankenburgas, bet tad Sārluisas klubos.
— Menedžeris sameklēja man iespēju spēlēt Blankenburgā, bet tad Blankenburga negribēja mani laist uz ‘‘Eisenach’’ komandu. Tiesa, ‘‘Eisenach’’ pietika savu problēmu, tā pati krita un izkrita uz 3. līgu, un viņi nemaz necīnījās, lai atgriežos. Līdz nonākšanai Sārluisā biju profesionāls spēlētājs, bet tad nācās arī nedaudz pastrādāt — vakaros pēc treniņos kopā 10 stundas nedēļā. Vācijas handbola 3. līga — tā ir īsta gaļasmašīna. Katrā komandā ir trīs, četri pieredzējuši līderi, uz viņiem visa spēle arī tiek balstīta, jaunajiem “jāsitas” pašiem un neviens īpaši nenodarbojas ar tavu izaugsmi. Pieredzējuši spēlētāji, kuriem jau ir gan meistarības bāze, gan pieredze, šādos apstākļos paši jau zina, ko un kā darīt, kā uzturēt sevi līmenī, bet jaunajiem… 2. bundeslīgā man bija vieglāk spēlēt nekā 3. līgā.
— Kādi vēji aizpūta uz Luksemburgu — uz “Dudelange”?
— Nejaušība. Tajā laikā es praktiski pats meklēju sev klubu, kurā turpināt karjeru, Sārluisas komandā bija līnijas spēlētājs no Luksemburgas, un reiz pa jokam viņam ieminējos, ka varbūt Luksemburgā varētu uzspēlēt. Viņš laikam kādam kaut ko pateica, un “Dudelange” uzaicināja atrādīties. Aizbraucu. Der, paliec pie mums. Spēlēju un strādāju — septiņos no rīta darbs, piecos vakarā mājās, septiņos vakarā treniņš. Diezin vai šādā režīmā var cerēt uz izaugsmi, kaut gan spēles bija interesantas, bet līmenis apvienotajā Beļģijas, Nīderlandes un Luksemburgas līgā noteikti nav zems.
— Līgums ar “Dudelange” tev taču bija arī uz nākamo sezonu.
— Jau pavasarī zināju, ka nepalikšu. Jau tad runāju ar “Tenax” un jau aprīlī būtu atgriezies, ja nebūtu tas vīruss. Pārāk ilgi biju prom no mājām, bija apnikusi mētāšanās pa komandām. Ir jāsakārto pašam sevi, un to vislabāk var izdarīt mājās.
— Bez Dobeles “Tenax” bija arī citi varianti?
— Latvijā noteikti nebija, un es citus nemaz neizskatītu. Tieši Dobeles komandā aizvadīju savas līdz šim labākās sezonas, zinu, kā tur ir organizēts darbs, zinu trenerus un kluba vadību, lielāko daļu spēlētāju. Patīkamas atmiņas, kuras vajag atsvaidzināt. Trīs reizes nedēļā trenējamies kopā ar komandu, no rītiem trenējos katru dienu individuāli, reizi nedēļā braucu uz treniņu pie izlases fizioterapeites Agates Ādiņas. Sezona solās būt spraiga — Latvijas čempionāts, Baltijas līga, Eiropas kausi. Jābūt gatavam. Jāatsāk labi spēlēt, un tad varēs domāt par tālāko — man ir tikai 24 gadi. ◆
