Redz, kā ir — mūžu dzīvo, mūžu mācies! Tikai nesen uzzināju par Lielbritānijas Dārzkopības biedrības veikto eksperimentu. Viņi jau krietni pasen atklājuši, ka, sarunājoties ar augiem, tie aug ātrāk — sevišķi, ja to dara sieviete. Tagad man ir skaidrs, kāpēc man dārzā ir tik treknas nezāles — es taču visu laiku ar tām sarunājos, teicu, lai iet uz kaimiņu dārzu, jo citādi viņiem ir skumji — dārzs kā “izlaizīts”, it kā Černobiļas lietus būtu skāris nezāles. Bet šīs nekā — klausās, ko runāju, un aug griezdamās. Kāpēc gan nevarēja kāds izdomāt konkursu “Treknākā gārsa manā dārzā”? Vismaz vienreiz mūžā būtu pirmajā vietā. Toties tagad man ir iemesls Indriķim likt ravēt. Vīriešu balss augiem nepatīk. Kad viņš pirmo reizi visu izravēs, tad es pievienošos. Es tagad tomātiem siltumnīcā lasu Šekspīra “Sapni vasaras naktī”. Šķiet, stādiem patīk. Zied griezdamies. Rīt mēģināšu ar gurķiem parunāties. Tikai nezinu, ko lai viņiem palasa priekšā? Varbūt A. Upīša “Zaļo zemi”?
