Es visu laiku jūtu sevī neatzītu ģēniju. Tikai vēl lāga neprotu sevi īsti parādīt.
Es visu laiku jūtu sevī neatzītu ģēniju. Tikai vēl lāga neprotu sevi īsti parādīt. Pēc pāris projektu izbrāķēšanas tagad savus memuārus nevienam nerādu. Cik daudz dzirdēts, ka cilvēki slaveni kļūst tikai pēc nāves. Atklāti sakot, ir tā kā mazliet par vēlu, gribētos jau pasildīties slavas saulītē, dzīvam esot. Vismaz Izabellas acīs nebūtu pēdējā niecība.
Tagad, piemēram, es rakstu pētījumu par mūsu lauku galveno balstu. Secināju — tā ir “točka”. Padomājiet loģiski: viss laukos pamazām izzūd — arvien vairāk cilvēku paliek bez darba, kultūras un medicīnas iestādes pārceļ uz centriem, bet “točkas” neaiztiek. Tā teikt, lai cilvēkam vienmēr pie rokas. Nu ko lauciniekam tagad darīt? Lopiņi likvidēti, lauki aizauguši, gotiņai, ja dzīva palikusi, nav ko ēst dot. Laucinieks slīgst depresijā. Tās ārstēšanai zāles reti kuram pa kabatai. Toties “točkās” labu labās var dabūt. Maksā tikai latu pudelīte. Toties kāds efekts! Visas vainas vienā rāvienā noņem. Un kā uzlabojas garastāvoklis! Negribas vairs skriet ar dakšām ne uz Saeimu, ne pie prezidentes! Turklāt “točkas” ir kā svētās govis. Tās netramda policisti. Viņi taču nav nekādi japāņu izgudroti roboti, bet tikai cilvēki. Pašiem kādreiz palīdzību vajag!
Indriķis
