Sarkano vīnu gatavo, saspaidot tumšās vīnogas un ieberot tās raudzēšanas traukā.
Sarkano vīnu gatavo, saspaidot tumšās vīnogas un ieberot tās raudzēšanas traukā. Vīnogu mizas dod vīnam raksturīgo sarkano krāsu un kopā ar sēklām arī tanīnu, tāpēc sarkanvīns ir citādāks nekā baltvīns. Ja vīns nogatavināts koka mucās, atšķirība ir vēl lielāka.
Baltvīnu gatavo galvenokārt no baltajām vīnogām, bet izmantojamas arī tumšās. Vīnogām atdala sulu, kuru pēc tam raudzē. Baltvīnam raksturīgs augļu aromāts, taču tas glabājas sliktāk nekā sarkanvīns.
Sārtvīns ir sarkanvīna un baltvīna starpforma. To gatavojot, mizas traukā ar sulu ir tikai īsu brīdi. Tad tās izņem, un vīns turpina rūgt.
Dzirkstošie vīni satur ogļskābo gāzi un ir gatavoti ar divreizējās raudzēšanas paņēmienu. Tie var būt baltie, sarkanie vai sārtie. Dzirkstošo vīnu, kas pagatavots no vīnogām, kuras aug Francijā, Šampaņas provincē, sauc par šampanieti.
Par stiprajiem vīniem dēvē tādus, kuriem ar dažādiem paņēmieniem pievienots alkohols un garšvielas. Pie tiem pieder vermuti, portvīni, madeiras, heresi.
Lietotājs labu vīnu var sabojāt, to nepareizi pasniedzot, piemēram, atsvaidzinošu baltvīnu pasniedzot siltu vai labu sarkanvīnu –– ledusaukstu.
Baltvīna garšu vairāk izceļ sakņu ēdieni.
Siļķes etiķī un vīns nesader.
Smagiem ēdieniem nepieciešams stiprs vīns.
Kopā ar nacionālajiem ēdieniem jāpiedāvā arī attiecīgās zemes vīns.
Vīni īpaši nesader ar garšvielām bagātiem ēdieniem, tomēr stiprs un aromatizēts vīns labi papildina ķīniešu, meksikāņu vai indiešu ēdienus.
(No „Vīnu grāmatas”)
