Ne īsti pieaugušais un vairs ne bērns — pusaudzis! Tā dažos vārdos var raksturot vecumposmu, ko pavada daudz spilgtu un brīžam kliedzošu iezīmju, kas dažam labam pieaugušajam liek ieplest acis sašutumā un neizpratnē. Tomēr padsmitnieki ir tādi — dažkārt izaicinoši sevis un savas vietas meklētāji, kas no “lielajiem” prasa ļoti noteiktu un īpašu attieksmi. Tur nedrīkst pietrūkt robežu, cieņas un uzticības — norāda psiholoģe Baiba Blomniece—Jurāne, kas vairāk par teoriju šoreiz vēlas uzsvērt darbā ar jauniešiem personīgi novēroto.Kopīgais ar trīsgadniekuLai cik jocīgi pirmajā brīdī šķistu, pusaudzi emocionālo vajadzību izpausmēs salīdzina ar trīsgadnieku. “Viņiem ir tāda pat “es” krīze (es esmu, man pieder, man ir taisnība), kas liek cīnīties ar vecākiem. Tīnis arī cīnās par savu varu, piederības izjūtu un vietu sabiedrībā, jo jūtas pieaudzis un vēlas, lai viņu novērtē. Tajā pašā laikā padsmitniekam nepieciešams atbalsts un ļoti tuvas, uzticības pilnas attiecības ar pieaugušajiem. Pusaudzim, tāpat kā trīs gadus vecam bērnam, arī vajag, lai viņam ieskatās acīs, noglāsta galvu un paņem klēpī, pat ja viņš savos 16 gados pārkāpis robežas un izdarījis ko ļoti sliktu. Mēs bieži to aizmirstam, jo tīnis izskatās pieaudzis, un vēlamies tikai nosodīt un prasīt no viņa,” atzīst Baiba, norādīdama — ja padsmitnieka attiecības ar pieaugušo ir sliktas, viņa “es” izpaušana var izvērsties destruktīvā rīcībā ar vēlmi atriebties.Mazo un lielo bērnu saista arī tendence riskēt un pārkāpt noteikumus, jo viņi abi vēlas būt patstāvīgi, bet pilnībā vēl nespēj. Tīnim šī vajadzība ir ļoti izteikta, tāpēc nereti pusaudži iesaistās apšaubāmās un negatīvās lietās. “Viņi grib izjust pieaugušā dzīvi, ka kontrolēju es, nevis mani, sajust risku līdz pat tā galējai robežai, kā arī atrast savu piederību vai vienkārši izmēģināt,” turpina B. Blomniece—Jurāne.Cīņā zaudēsimDaudziem pusaudžiem “es” krīze paiet ļoti mierīgi un nemanāmi, citiem uzplaiksnī vien daži dusmu brīži, tomēr daži tīņi liek savām mammām un tēviem ne pa jokam trūkties. “Šiem vecākiem ir ļoti grūti. Padsmitnieks īpaši mūsu laikos izskatās emocionāli nobriedis, pieaugušais nereti no viņa ļoti daudz prasa, aizmirstot, ka jādod pretī liels sirds siltums,” pārliecināta Baiba, norādīdama uz vēl kādu atslēgas vārdu attiecībās ar pusaudzi: “Pret tīni jāizturas ar cieņu, jo cīņa neko nedos. Mēs, pieaugušie, tajā zaudēsim, jo padsmitnieks savu “nē” spēs pateikt ilgāk nekā mēs “jā”! Bet, kad būsim zaudējuši, vēlēsimies atriebties, tā ieejot apburtā aplī, no kura izkļūt ir ļoti grūti. Tāpēc pieaugušajiem jāiemācās nodurt galvu, ar cieņu pieņemt situāciju un būt atvērtam dialogam, kurā pusaudzis var brīvi paust savas domas, pat ja tās ir pretrunā ar pieaugušā uzskatiem. Padsmitniekam jājūtas droši, ka lielie viņā klausīsies,” teic B. Blomniece—Jurāne.Veselīga attīstībaLabas attiecības ar pusaudzi, kā arī pilnvērtīga padsmitnieka emocionālā attīstība, kas ļautu viņam pieņemt adekvātus lēmumus un izdarīt atbildīgas izvēles, nerodas vienā dienā — turpina psiholoģe. “Veselīga attīstība ietver sevī disciplīnu, to, ka bērns jau no mazām dienām netiek apspiests, izlutināts vai kontrolēts, sevis pazīšanu un savu vajadzību apzināšanos. Pretējā gadījumā meklējam un visu ko mēģinām,” stāsta Baiba, piebilstot, ka sava ceļa meklēšana daudziem pusaudžiem ir ļoti raksturīga, un pieaugušais var palīdzēt ar savu atbalstu — arī atļaujot kļūdīties! “Tas ir grūti, īpaši mūsu sabiedrībā, kas pieradusi savus bērnus turēt paspārnē līdz 20, 25 gadu vecumam. Arī pret tīni dažkārt izturamies kā pret trīsgadnieku — ja viņam izkrīt krūzīte, mēs to ķeram, neļaujot saplīst. Bet jāļauj, lai saprastu, ko tas nozīmē, un tad ar cieņu jāpaskaidro, nevis — es tak’ tev teicu!” — pauž B. Blomniece—Jurāne, būdama pārliecināta — ja tīnis līdz šim attīstījies emocionāli veselīgi, vēl pirms lēmuma pieņemšanas viņš spēs uzņemties atbildību un izvērtēt visus plusus un mīnusus, lai saprastu, kas viņam izdevīgi.Meklē piederībuPusaudža lielās izvēles un meklējumu ceļā pieaugušajiem vajadzētu uzņemties nevis diktatora un pavēlnieka, bet gida lomu, iedrošinot tīni, piemēram, iesaistīties dažādos interešu izglītības pulciņos. “Jaunietim arī ļoti svarīgi atrast savu piederības apziņu. Pat ja viņš iesaistījies sliktā grupā, caur interesēm tīni var aizvirzīt uz pozitīvu grupu, bet jāvada ar cieņu un diskusiju ceļā, iegūstot pusaudža uzticību, nevis pakļaujot. Šī robeža ir ļoti smalka,” atzīst Baiba, norādot, ka tikpat trausls līdzsvars jāievēro, disciplinējot pusaudzi. Nav šaubu, ka tīnim nepieciešami noteikumi (sava “sēta”), bet kādu sodu viņš saņem, tos pārkāpjot? Metodes var būt dažādas, piemēram, “ekstru” noliegšana — teic speciāliste, novēlot padsmitnieka vecākiem pacietību, mieru, lēnprātību, atvērtību kopā diskutēt un ticēt, ka pusaudzis kopā ar pieaugušajiem spēj atrisināt savas problēmas.
