Es redzēju mirkli mirdzošu
kā brīnums,
Tur runāja skatiens,
tur runāja sirds,
Tur runāja īpašās tikšanās
skaistums —
Redzēju, kā acīs sudraba pērlītes mirdz.
2014. gada vasarā kādā tikšanās reizē Aizkrauklē ar manu klases audzinātāju Viju Svenču sarunās tika pieminēta bijusī Mēmeles pamatskola, kurā mana skolotāja mācījusies. Tālākās sarunās atklājās, ka viņas klases audzinātāja bijusi mana radiniece Paulīna Zelča. Mums abām tas bija priecīgs pārsteigums. Mana skolotāja ar lielu aizrautību stāstīja par to tālo toreizējā Mēmeles pamatskolā pavadīto mācību laiku, stāstīja, kādu atceras savu audzinātāju, ka viņa mācījusi vairākus priekšmetus — latviešu valodu, matemātiku, vēsturi, ģeogrāfiju un fizkultūru. Viņa arī skolēnus ieinteresējusi spēlēt volejbolu. Mana skolotāja izteica vēlēšanos satikties ar savu klases audzinātāju — satikties pēc 67 gadiem!
Pārbraukusi mājās, tūlīt šo priecīgo atklājumu telefonsarunā pavēstīju Paulīnai. Pēc maza klusuma brītiņa mana radiniece priecīgā, pārsteiguma pilnā balsī iesaucās: “Jā, atceros! Viņas bija divas māsiņas — Vija un Gunta Spēlmanes.” Paulīnai piedāvāju satikšanos Bauskā ar viņas audzēkni Viju Svenču. Sekoja smaga nopūta: “Ar tādu veselību es ciemiņus nevarēšu uzņemt.” Mūsu turpmākajās telefonsarunās centos Paulīnu iedrošināt tikties. Atbilde bija arvien cerīgāka.
Pienāca rudens, mūsu Paulīna teica: “Jā.” Tā 8. novembrī mana vedekliņa Iveta mūs abas ar manu skolotāju vizināja uz Bausku. Iebraucot Bauskā, apskatījās Vilim Plūdonim veltīto jauno pieminekli. Tas arvien aicina uz saulaino tāli! Tālāk devāmies pie Paulīnas. Nezinu teikt, kā jutās mana skoltāja. Es biju ļoti uztraukusies. Paulīna jau bija iesoļojusi 92., mana skolotāja — 81. dzīves gadā. Abām veselības problēmas. Iecerētā un ļoti gaidītā tikšanās notika. Sarunas, dalīšanās atmiņās, daudzie abpusējie jautājumi — nav iespējams aprakstīt. Mans satraukums bija nozudis. Redzēju, cik šādas tikšanās var būt uzmundrinošas, sirsnīgas, iepriecinošas un skaistas. Vai tādu ir daudz?
Šajā mums visām trim tik nozīmīgajā novembra pēcpusdienā sapratu, ka lielā mērā esmu laimīga, esmu bagāta, jo ar mani ir bez mātes mīlestības uzaugusi, sarežģītos kara apstākļus pārdzīvojusī, dažādas grūtības, cīnoties par izglītības iegūšanu, pārvarējusī skolotāja, savā laikā Mēmeles pamatskolas direktore, tātad lielas dzīves pieredzes bagātā Paulīna Zelča. Ar mani ir vienmēr saprotošā, iejūtīgā, ar izdomu bagātā, savā laikā ļoti darbīgā Aizkraukles (toreiz Stučkas) vakara vidusskolas 1. eksperimentālās klases audzinātāja — mana brīnišķīgā skolotāja Vija Svenča.
Ir patīkami redzēt, ka bērnības skolā starp skolotāju un skolnieci radusies sirsnīgā saite pēc daudziem gadu desmitiem ir atjaunojusies, ka viņu savstarpējās informācijas apmaiņa turpinās gan telefonsarunās, gan sarakstē.
Abām skolotājām šī tikšanās bija liels, saviļņojošs prieks. Vija Svenča saka: “Esmu lepna, ka man bijusi un vēl arvien ir tika zinoša, ar labestību, sirsnību un labu atmiņu bagāta skolotāja. Es ļoti vēlētos satikties vēlreiz.”
Eleonora Pirktiņa
