Uz laiciņu apmetos padzīvot tuvu dabai, Taurkalnē. Darba te cilvēkiem nav, un viņi vasaru pavada, ogojot un sēņojot mežā, lai sagādātu sev iztiku.
Uz laiciņu apmetos padzīvot tuvu dabai, Taurkalnē. Darba te cilvēkiem nav, un viņi vasaru pavada, ogojot un sēņojot mežā, lai sagādātu sev iztiku.
Agrā rītā katrs dodas uz mežu ar savu transportu: mašīnu, motociklu, kājām… Es arī — ar riteni. Satiekoties mežā, viens otram vairs neuzsmaida, neaprunājas, retais atbild uz sveicienu, kā nekā konkurenti. Pāris latu dienā nopelnot, var sakrāt labākām zālēm miesai vai labai grāmatai — dvēselei.
Rudenī devos savākt tējai vilkābeles un mežrozīžu augļus pie bijušās Jaunjelgavas MRS kantora. Blakus kādreiz bija divstāvu māja darbiniekiem, moderns cehs, kur no skujām gatavoja vitaminizētos miltus. Uz šo ražotni pieredzes apmaiņā brauca pat no ārzemēm, skolēni ieradās ekskursijās. Daudziem cilvēkiem bija darbs.
Apsēžos uz liela dzelzsgabala un šokēta sastingstu: viss nežēlīgi iznīcināts. Šīs celtnes izpostīja, kā man vēlāk stāstīja, ne orkāns, ne ugunsgrēks, ne kāda cita dabas stihija, bet cilvēks. Tas pats cilvēks, kurš te kādreiz jaunībā strādājis. Iznīcināja savām rokām arī bijušo darbavietu, pareizāk — prihvatizēja.
Atbraucu ar riteni otrā dienā pēc tām pašām ogām — dzelzs bluķa vairs nebija, pie smagās mašīnas rosījās cilvēki, krāva metālu. Laikam likumīgi, ar kāda atļauju, bet varbūt ne.
Taurkalnē vietējo pasta nodaļu ilgus gadus vadīja enerģiska sieviete. Taurkalniešus laipni apkalpoja, pretī saņemot smaidu un labas dienas vēlējumu. Vecumdienās sieviete nokļuva slimnīcā, un bērni viņu paņēma pie sevis. Mājas palika bez saimnieka, tukšas. Nu cik ilgi mājas kārdinās kaimiņus — pašu cilvēkus, ne jau kādus garāmbraucējus! Ne atslēgas, ne aiznaglošana nelīdzēja. Kā kurš spēja — ar maisu, ar “tačku”, pat ar baltu “busiņu” — dienas laikā iznesa visu, kas saucams par metālu, tad ķērās pie malkas un pārējām mantām (gan jau noderēs!). Apkārt Taurkalnes mežs: ej un lasi, cik gribi, daba būs pateicīga. Nekā! Ērtāk no šķūnīša. Pat kovārnis, maitasputns, nesēžas virsū ievainotajam, vēl dzīvajam upurim. Viņam pietiek pacietības, gudrības vai žēlastības nogaidīt, kad upuris nomirs. Tikai ne cilvēkam. Mūsu novadniece vēl dzīva, viņas jaunības ligzda, kurā izaudzināja bērnus, no kuras katru dienu gāja uz darbu, kurā nodzīvoja mūžu, tika iznīcināta kā tas cehs — ražotne, estakāde — ne ar kaut kādu tatāru—mongoļu uzbrucēju rokām, bet ar savējo, vietējo “palīdzību”.
Ne mājas materiālās vērtības ir svarīgas, bet garīgās. Kā tu, cilvēk, tā drīksti rīkoties? Cilvēki, kas ar jums notiek? Esat palikuši tik nežēlīgi pat pret savējiem, draugiem, paši pret sevi!
Sniegs nokusa, un es ar riteni tūlīt devos uz mežu.
Ļoti iesaku katram, kam sāp locītavas, izmantot šo aerobikas veidu pa pusstundai divreiz dienā, vēlams katru dienu. Uz meža ceļa redzu: stāv “busiņš”, un jauniešu pulciņš rosās. “Ko tad viņi tagad prihvatizēs?” drūmi nodomāju un patīkami kļūdos. Izrādās, Valles skolas jaunieši kopā ar darbmācības skolotāju Kozlovski atveduši skolēnu gatavotos putnubūrīšus, lai meža putniem būtu kur dzīvot. Viņu vidū no Taurkalnes bija tikai viens jaunietis — Margevičs jaunākais, zēns ar sarežģītu likteni. Lai viņa dzīvē nākotnē ir gaišas dienas! Man arī tika divi būrīši. Tos darinājuši Kļaviņš no 6. klases un Dainis (tā bija rakstīts).
Tikšanās ar skolēniem mežā man bija kā balzams dvēselei. Nav viss tik drūmi tajā dzīvītē. Ne tikai graut, prihvatizēt, bet arī celt, cienīt un mīlēt viens otru spēj mūsu jaunieši, nākotnes cilvēki.
Turies, pensionār, tev pieder zilas debesis ar smaidošo saulīti pat tad, kad uzskrien mākonis un asaru lietus. Tev pieder draiskulīgais vējš, tas noglāsta tavu sirmo galvu, tev pieder dzērves kliedziens purvā, nesaskaitāmas zvaigznes bezmiega naktī un mēnestiņš. Neviens tev to neatņems, neizpostīs, kamēr tu esi dzīvs.
