Ilona (35), biroja darbiniece
Lai arī gan maniem, gan vīra vecākiem bija savas privātmājas, precoties nepieļāvām citu domu, kā vien dzīvot atsevišķi. Pirms tam mums gluži šādas pieredzes nebija, jo “brūtēšanās laikā” mitinājāmies katrs savā Latvijas malā, tāpēc līdz ar lēmumu par kāzām nācās arī izdomāt, kurā pusē strādāsim un dzīvosim. Kauliņi sakrita tā, ka vīram bija izdevīgāk mainīt savu darbu un pārcelties uz manu Latvijas malu. Noīrējām divistabu dzīvokli un sākām vīt savu ģimenes ligzdiņu. Lai arī tas vienmēr nebija viegli, bet aizraujoši gan! Mums bija ļoti labas attiecības ar maniem un vīra vecākiem — laiku pa laikam braucām ciemos, neizjutām nekādu kontroli vai spiedienu no viņu puses. Vienkārši ideāli!
Bet tad dzīve iegriezās savdabīgā gultnē, ka pa pusei tīšuprāt un daļēji nejauši nokļuvām dzīvot manu vecāku mājās. Kad pieteicās mūsu otrais bērniņš, protams, aktuāls kļuva jautājums, kā satilpināsimies savā nelielajā dzīvoklītī, kura īres maksa arī nemitīgi auga. Nolēmām, ka vajadzētu būvēt pašiem savu ģimenes namiņu. Sākām interesēties par finansiālajām un citām iespējām, bet laiks līdz mazuļa dzimšanai strauji saruka, tāpēc gluži kā atpestījums nāca vecāku piedāvājums padzīvot pie viņiem. Tēvs savulaik bija uzcēlis prāvu māju (kā jau latviešiem pienākas), domājot, ka tajā mīļi un draudzīgi zem viena jumta mitināsies visa lielā ģimene. Turklāt vecāki apelēja, ka vieni paši vairs īsti netiek galā ar lielo dzīvojamo platību, iekārtoja sev istabu mājas tālākajā stūrī un solījās nejaukties mūsu darīšanās.
Ar bažīgu sirdi, bet apzinoties, ka labāka varianta šajā situācijā laikam nav, piekritām, kaut draugi un paziņas brīdināja, ka šis lēmums var novest pat līdz laulības šķiršanai, jo parasti vecākiem znotu vai vedeklu pieņemt zem viena jumta ir ārkārtīgi grūti. Jāatzīst, ka viegli tiešām nebija, jo, lai gan vārdos tas netika pateikts un sejas pārsvarā bija smaidīgas, gaisā virmoja PATIESĪBA, ka vienā mājā var būt tikai viens saimnieks un virtuvē tikai viena saimniece! Situāciju sarežģīja arī apstāklis, ka mūsu plānam tikt pie sava mitekļa radās lieli un tajā brīdī nepārvarami šķēršļi, tāpēc sapratām, ka kopā dzīvošanas spriedzei jāpielāgojas, vai atkal jāmeklē, kur īrēt.
Atrisinājums gan nāca nedaudz citādā veidā — pārbūves rezultātā katra saimniece tomēr tika pie savas virtuves. Tas ir nozīmīgi! Esam tikuši arī pie mācības, kā perspektīvā veidot sadzīvi un attiecības ar saviem bērniem, kad viņi būs lieli un dibinās savas ģimenes — nekādas kopā dzīvošanas!
