Cik vien bijis iespējams, vienmēr esmu centusies ziedot dažādos labdarības pasākumos, bet lūzums, kad sāku to darīt apzināti, nāca līdz ar pirmā mazuļa piedzimšanu.
Brīžam katram uznāk doma, ka gribas palīdzēt visai pasaulei, īpaši televīzijā ieraugot kādu nabaga tumšādaino bērniņu vai vecu tantiņu ar spieķīti rokā. Arī es laiku pa laikam to piedzīvoju, bet spēju tikai raudāt, nevis praktiski rīkoties. Taču, kad piedzima Līva, otrajā dienā man to mazo cilvēciņu kļuva ļoti žēl. Noraudāju visu dienu. Nezinu — kāpēc. Šķita, nu meitiņa sākusi dzīvot savu dzīvīti, un daudz atkarīgs no manis, kā viņa to dzīvos. Tajā dienā vispār aizdomājos par dzīvi kā vienīgo iespēju, kas mums dota. Ja kaut ko vēlos, tas jādara tagad, nevis jācer uz kaut kādu nākošo dzīvi, kurā, iespējams, būšu bagāta un varēšu palīdzēt cilvēkiem.
Man šī izjūta radās kopā ar Līvu. Tā jau teic, ka mamma piedzimst līdz ar bērnu. Sāku cītīgi ziedot dažādās labdarības akcijās, piemēram, “Eņģeļi pār Latviju” un Bērnu slimnīcai. Turklāt otro gadu uz Ziemassvētkiem gatavoju paciņas trūkumā nonākušām ģimenēm. Nodomāju, ka savu “piečuku” varu ziedot arī kādam, kurš to vispār negaida, tāpēc palūdzu kādu māmiņu no portāla calis.lv, kura bija aizgājusi pie sava rajona sociālā darbinieka, padalīties ar adresēm. Tas gan bija izaicinājums man pārvarēt slinkumu, jo vieglāk ir datorā uzklikšķināt “pārskaitīt” nekā doties uz veikalu, piedomāt, ko pirkt, iet uz pastu, meklēt adreses. Tomēr, kad esi kādam veltījis laiku un domas, ne vien naudu, prieks par izdarīto ir vēl milzīgāks. Ticu arī, ka saņēmējam ir prieks.
Par labdarību domāju tikai to labāko. Šķiet, tā ir ielikta cilvēka būtībā. Vai es audzinu bērnus, taisu vīram vakariņas vai noglāstu kaķi, ziedoju naudu vai sūtu pakas — tā visa taču ir labdarība! Kas tāds, kam vienīgajam pasaulē ir jēga! Tas ir skaistums, mīļums, prieks un laime, ko nekur citur nevar iegūt. Protams, var jau arī kaitēt kādam, nemitīgi dodot, jo viņš pie tā pierod, bet es par to nedomāju. Tas lai paliek uz tā cilvēka sirdsapziņas, ne manējās!
