Aleks (vārds mainīts) ir jauns vīrietis, kurš pēc vētrainiem jaunības gadiem pamanīja, ka uz izpostītās dzīves bedrainās takas palicis viens. Viņš vairākus gadus darbojas Anonīmo alkoholiķu biedrībā, tiekas ar līdzcilvēkiem, kuri ir atkarīgi no alkohola. Jaunais vīrietis gandrīz četrus gadus alkoholu nelieto un priecājas par katru dienu, kas pagājusi skaidrā prātā. Nu viņam ir ģimene un bērni, arī mātei sirds mierīgāka, taču pagājušais “murgs” var atkārtoties.
Kā viss notika un kādi bija Aleka piedzīvojumi tajā laikā, kad pudeles dēļ viņš varēja dvēseli pārdot? Kā puisis izkļuva no atkarības staignāja? Par to arī šis stāsts. Lai to izlasa kāds viņam līdzīgs un padomā, ka sākt dzīvi no jauna vēl nav par vēlu.Grib būt stilīgs— Dzēru līdz 30 gadu vecumam, tad iesaistījos alkoholiķu Minesotas programmā, taču pēc dažiem mēnešiem atkal “salūzu”. Tomēr man dzīves skola palika atmiņā uz mūžu un tagad no savām kļūdām mācos. Mēnesi biju kopā ar sev līdzīgiem, un mūs uzraudzīja kompetenti ārsti. Alkoholu sāku lietot 17 gadu vecumā, kad vēl mācījos skolā. Biju apzinīgs skolēns, nodarbojos ar sportu un ne ar ko no citiem neatšķīros. Mana māte bija skolotāja, tāpēc līdz tam man nekādas dzīves pārmaiņas neinteresēja, līdz sāku iesaistīties dažādās kompānijās. Sāku smēķēt un dzert, man tas likās stilīgi — cigarešu paciņa kabatā un vieglā iereibumā, tad “jūra ir līdz ceļiem” un nav nepārvaramu šķēršļu. Dzēru alu kopā ar tabletēm un vīnu. Likās, dzīve ir skaista un problēmu nav. Dzer katru dienuProblēmas radās 24 gadu vecumā. Sāku just, ka man no rīta jāiedzer, lai būtu labāk. Organisms alkoholu prasīja katru dienu. Jau pēc gada es pats apzinājos, ka esmu alkoholiķis. Māte un daudzi paziņas mani par to jau brīdināja. Viņi arī brīnījās, ka es pats atzīstu — esmu alkoholiķis, jo parasti dzērāji to noliedz.Taču man vairs nebija spēka — ne mācījos, ne strādāju, domāju pārcelties pie mātes, kura cerēja, ka turpināšu studēt. Es domāju tikai par to, kā ātrāk dabūt kārtējo pudeli un aizmirsties. Esmu pīpējis arī zālīti un pamēģinājis heroīnu. Tomēr vislabāk man patika alkohols, šņabis, tāpēc par narkomānu tomēr nekļuvu.Atkal viss no galaPēc Minesotas programmas ļoti jāuzmanās. Pirmajās dienās jutos kā no jauna piedzimis. Sākām abi ar sievu dzīvot Rīgā, atvērām veikalu, savedu preces, un mums sāka pietrūkt naudas. Algas vietā ņēmām preces. Ar lielu nožēlu atceros vakaru, kad paņēmu no plaukta 200 gramu alkohola pudelīti, iegāju tualetē un izdzēru. Pats nevaru pateikt, kāpēc tobrīd tā rīkojos. Vēlāk sākās sirdsapziņas pārmetumi. Sieva saoda, ka esmu dzēris. Arī viņa pateica, ka iedzers alu, tikai tajā vakarā, vienīgo reizi. Tā arī abi iedzērām alu, un no rīta man bija tādas paģiras, kādas vēl nebiju piedzīvojis. Organisms bija attīrījies, tāpēc alkoholu vairs negribēja pieņemt. Sevi mierināju — nu tagad mazliet iedzeršu, paliks labāk un pēc nedēļas atkal neņemšu ne mutē…Tā es sevi mānīju nedēļām un mēnešiem līdz “baltajām pelītēm”. Man bija ļoti grūti, mainījām dzīvokļus, meloju priekšniekiem, ka esmu slims un nevaru būt darbā. Cilvēki saprata, ka es meloju, un man par to bija kauns, taču no pudeles vēl nespēju atteikties. Pēdējos mēnešus jau dzīvoju kopā ar sev līdzīgiem uz ielas. Mājās negāju, man vajadzēja piedzerties, “nolūzt”, pažēlot sevi, un, ja kāds iedeva naudu, pēc pudeles varēju kaut kilometriem skriet. Dažreiz paziņas uz ielas mani nepazina, tik ļoti biju izmainījies. Kādā vakarā saviem ielas draugiem pateicu, ka izdzersim pēdējo pudeli un es iešu mājās. Viņi smējās: rīt gan jau būsi atpakaļ!Tuvinieki piedodPārnācu mājās netīrs kā cūka, tomēr nolēmu kaut uz ceļiem lūgt piedošanu. Asaras lija aumaļām, man bija žēl savas dzīves un bērnu. Jautāju sev — kāpēc es nevaru būt laimīgs kā daudzi cilvēki šajā pilsētā? Par to, ka atkal ieraudzīju skaidru dzīvi, paldies jāsaka manam sievastēvam un Aizkraukles sociālajiem darbiniekiem. Pirmo “grūdienu” deva tieši viņi, jo mums ar sievu gribēja atņemt bērnus. Es teicu, ka nevienam nav tiesību bērnus atņemt, tomēr sāku apjēgt, ka esmu aizgājis par tālu. Sapratu — zaudēšu bērnus, pazudīšu arī pats. Bērnus ļoti mīlu un, kaut arī dzēru, nekad viņus nepēru un mājās neatstāju vienus. Meita vēl tagad atceras to laiku, kad dzēru. Saka — es esot bijis muļķīgs! Tagad apzinos, ka savus bērnus nekad vairs pret pudeli nemainīšu, jo viņi ir manas dzīves stimuls un jēga. Lai arī kādreiz nav darba un naudas, viņi ir kopā ar mums un mīl mani no sirds. Jūt pamatu zem kājāmPēdējā laikā jūtu, ka man atkal ir pamats zem kājām. Paldies Aizkraukles katoļu draudzes prāvestam Viktoram Stulpinam, kurš man ļoti daudz ir palīdzējis. Ziemassvētkos man nebija naudas, bet viņš saprata un naudu man iedeva, novēlēdams priecīgus svētkus. Nācu mājās, un man atkal lija asaras. Gribējās dzīvot tā, lai arī es varētu kādreiz citiem palīdzēt, ar labu atdarīt to, ko esmu saņēmis no labestīgiem cilvēkiem. Visu pārdomājot, alkoholiķiem iesaku glābt sevī to cilvēcīgumu, kas vēl palicis. Tas nav viegli, taču ir iespējams. Cilvēks spēj valdīt pār savām jūtām, atkarību, slinkumu un citām nejēdzībām. Vajag lūgt Dievu, lai saņemtu apskaidrību. Lai viņš stiprinātu alkoholā pagrimušo garu un atvērtu acis saulainai dienai bez dzeršanas un haosa dvēselē. Sākumā Dievs mani kaitināja, es pat runāju muļķības un viņu zaimoju. Tagad zinu — ja pats negribi pārtraukt dzert, nekas neiznāks, jo burvju zāļu nav. Vajadzīgs paša gribasspēks. Manuprāt, cilvēka lielākais ienaidnieks ir viņa galva. Sāc tikai domāt par kādām problēmām, un aizsargsiena, ko galvā esi būvējis apmēram mēnesi, momentā sabrūk, un tad no rīta piecelies ļoti sliktā omā. Sieva nesaprot, kā tas var būt — vakarā mīļš, bet no rīta — “pūķis”. Izpērk grēkusTagad, lai izvairītos no skandāla, nerunāju. Bērni neko nepamana, jo viņu klātbūtnē mēs ar sievu nekad nestrīdamies, bet viens otru atbalstām. Ja ir problēmas, tās risinām divatā. Izpērkot savus grēkus, es gribu darīt labu gan bērniem, sievai, gan mātei un sievas vecākiem.Esmu iecerējis par savu dzīvi uzrakstīt grāmatu, bet tagad mēģinu rakstīt dzejoļus. Svētdienās pulksten 17 Aizkraukles katoļu baznīcā sanākam kopā Anonīmo alkoholiķu biedrībā, jo ir cilvēki, kuri arī vēlas sākt dzīvi no jauna. Aicinu visus, kam ir alkoholisma problēma, nākt mūsu pulkā. Ķepurosimies kopā! ***Mātei veltītajā dzejolī Aleks raksta: “Piedod, māt,/ Man gribas būt vēl mazam,/ Ielikt galvu tavā klēpī/ Un pasapņot bērnības sapņus./Man nav nekā,/ Tikai sirds un dzīvība,/ Ko tu man dāvāji…
