Es jau esmu tikai vāja sieviete (tas neattiecas uz manu miesu), tāpēc mana nervu sistēma jutās traumēta, dzirdot vārdus “kovids” un “Lidl”. Ja ar pirmo esmu kaut cik apradusi, tad otrais mani nepārtraukti traumēja. Visas manas draudzenes jau sen bijušas izlūkbraucienā uz “Lidl” veikaliem Jēkabpilī vai Ogrē, bet es kā tāda bārene līdz šim stāvēju dzīves malā. Pie visa vainīgs Indriķis: viņš uzskata, ka mums viss ir un neko nevajag. Es jau viņam piekrītu — patiešām esmu kārtīga namamāte, un man ledusskapis pielādēts pilns nebaltajai X stundai, pat griķi un tualetes papīrs vēl no pirmā kovidviļņa nav izlietoti. Bet es jau viņam nevaru ieskaidrot, ka gribu tikai klātienē paskatīties, kas tur īsti ir, tā teikt, just dzīves pulsu. Aizvadītās nedēļas nogalē piepildījās mans sapnis: braucām uz “Lidl”. Izbraucām diezgan agri no rīta. Manas naivās cerības, ka tikšu tūliņ veikalā, izplēnēja kā pērnais sniegs. Rindai pie veikala atdevu stundu no sava mūža, savukārt otru stundu atstāju veikalā. Apbrīnojami, cik tā rinda ik minūti kļuva arvien garāka. Kaut kas līdzīgs kovidam — vairojās bez jebkādas sistēmas. Kad iekļuvu veikalā, pirmais, ko izdarīju — uztaisīju foto, kurā redzama es un “Lidl” logo. Foto ar īsu info nosūtīju visiem draugiem “vatsapā”. Tālākā darbība gan man nevirzījās pēc plāna. Veikala apskatīšanās man beidzās ar 84 eiro iztrūkumu makā. Kā lai neņem, ja tur gaļa, olas, sulas, desas, tualetes papīrs tik lēts! Nu tagad interesanti un sātīgi varu vadīt mājsēdes stundas. Agrāk deviņos vakarā gāju pastaigā uz parku, tagad dodos pie ledusskapja.
