Būdams sporta cienītājs un vērotājs, aizgāju uz Aizkraukles rajona skolēnu sacensībām skriešanā pilsētas stadionā.
Būdams sporta cienītājs un vērotājs, aizgāju uz Aizkraukles rajona skolēnu sacensībām skriešanā pilsētas stadionā. Apsēdos aiz diviem ap trīsdesmit gadu veciem vīriešiem, kuri tobrīd deva padomus divpadsmitgadīgam zēnam — kā sākt un beigt distanci. Kad zēns aizgāja, viņi izņēma no kabatas iesāktu grādīgā pudeli un iemeta pa kārtīgam malkam, tā teikt, dēla veiksmīgam skrējienam. 60 metru distanci zēns sāka kā pirmais, bet finišēja trešais.
Kad pēc laika viņš atnāca ar goda rakstu un vienu šokolādīti “Snikers”, tēvs viņu kaunināja un pārmeta: “Tik labi sāki! Kas tev notika? Svara bumbu kāds pie pakaļas piekāra? Būtu dabūjis trīs “Snikerus”, tagad tikai vienu. To pašu neesi pelnījis! Es pats to apēdīšu!”. Un tēvs tiešām nokoda vai pusi zēna nopelnītās šokolādes, pārējo atdodot atpakaļ. “Bet šo,” viņš izņēma diplomu no dēla rokām, “mazmājiņā uz nagliņas. Kur citur tam vieta?”. Paņēma diplomu, salocīja un iebāza kabatā.
Zēna tēva draugs gan protestēja pret šādām izdarībām — tas taču zēna nopelnīts, viņa prieks un lepnums, lai glabā pats. Nezinu, kā jutās zēns, bet man garastāvoklis bija sabojāts. Šādi vecāki nekad neinteresēsies par sava bērna panākumiem sportā, neatbalstīs viņa sasniegumus.
Tēva paziņa jautāja, vai viņš ar dēlu kādreiz ir atnācis uz stadionu, jo tepat blakus taču dzīvo? Atbilde skanēja: “Kas gan te ko nākt, tāpat skraida no rīta līdz vakaram, mājās nevar sagaidīt.” Acīmredzot blašķīte kabatā ir mīļāka par dēla sporta gaitām.
Mājās ejot, atcerējos savu pirmo diplomu. To saņēmu 5. vai 6. klasē par uzvaru rajona sacensībās dambretē. Iznāca tā, ka goda rakstu apsolīja atsūtīt pēc dažām dienām. Cik tās bija garas! Nevarēju vien sagaidīt, kad to beidzot saņemšu. Starpbrīdī fizkultūras skolotājs diplomu pasniedza, neskopojoties ar uzslavu un labiem vārdiem: “Tā turpināt!”. Klases meitenes uzdāvināja maijpuķītes, un es biju laimīgākais zēns pasaulē. Bet te, lūk, tēvs sava dēla goda rakstu kārs mazmājiņā uz naglas!
Atis
