Šodien plānotajiem pasākumiem pie Brīvības pieminekļa nav nekāda sakara ar leģionāriem un viņu piemiņu — tā vakar raidījumā “900 sekundes” paziņoja Rīgas mērs Nils Ušakovs. Viņš uzskata, ka pasākumus rīko dažas organizācijas un sīkpartijas, kas vēlas izrādīties. No Drošības policijas esot saņemta informācija, ka šie pasākumi apdraud sabiedrisko kārtību un drošību. Savukārt par 9. maija svinībām Ušakova kungs teica: “Tur (pie Uzvaras pieminekļa Rīgā — aut.) ir pensionāru grupa, kas katru gadu nāk ar sarkaniem karogiem, un šī grupa katru gadu kļūst mazāka.”
Žēl, ka galvaspilsētas mēram ir tik aplamas zināšanas par Latvijas vēsturi. Kā diplomēts vēsturnieks varu atgādināt — visā pasaulē izklīdušie latviešu leģionāri šo dienu atzīmē kopš 1952. gada Tā ir Latviešu leģiona piemiņas diena, kad atceras frontē kritušos biedrus. Izvēlētais datums nav nejaušs, tas ir simbolisks. 1944. gadā no 16. līdz 19. martam abas Latviešu leģiona divīzijas — 15. un 19. — Austrumu frontē pie Veļikajas upes izcīnīja smagas kaujas ar sarkano armiju. Pēc smagām kaujām leģiona karavīriem izdevās noturēt stratēģiski svarīgo vietu — augstieni. Tā bija pirmā kauja, kurā viena mērķa sasniegšanai vienlaikus iesaistījās abas latviešu divīzijas. Kauja beidzās ar uzvaru pār ievērojami pārāku pretinieku, kas apliecināja latviešu karavīru profesionālismu. 16. marts nekādi nav saistīts ar leģiona dibināšanu, nacisma ideoloģijas slavināšanu vai SS atceri. Tā ir tikai Latviešu leģiona karavīru piemiņas diena. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Leģiona karavīru piemiņas dienu atzīmēja 1990. gadā. Jau tad neviens šo pasākumu nesaistīja ar nacisma cildināšanu. Nopietna starptautiska uzmanība 16. marta pasākumiem Latvijā pirmo reizi pievērsta 1998. gadā, kad Krievijas prese un arī daži Rietumu valstu izdevumi rakstīja, Latvijā atdzimst nacisms, notiek SS slavināšana. Šogad Rīgā solījušies ierasties pārstāvji no bēdīgi slavenās jauniešu kustības “Nočnoj dozor” un “Naši”, it kā lai novērotu 16. martā plānoto leģionāru gājienu.
Par “pensionāru grupu” 9. maija svētkos. Pērn pats biju aculiecinieks pie Uzvaras pieminekļa notiekušajam. Tie cilvēku tūkstoši, kas tur bija pulcējušies, nebūt neatgādināja grupu, bet drīzāk gan baru, un “pensionāri” pārsvarā bija gados jauni cilvēki, kuri par Otrā pasaules kara notikumiem labākajā gadījumā uzzinājuši, skatoties mākslas filmas. Arī šos svētkus izmanto politiskās partijas, ierīkojot skatuves, no kurām uzrunā savus fanus.
Vienam gan var piekrist — abus šos piemiņas pasākumus politiķi ir pārvērtuši par starptautisku izrādi, un sirmie vīri, kas pārdzīvojuši kara šausmas, ir atstāti otrā plāna aktieru lomās.
