Šovasar 215 gadu jubileju svinēs Seces luterāņu baznīca. Šo nozīmīgo gadskaitli dievnams sagaida agrākajā godībā — četru gadu laikā tas pilnībā atjaunots.
Šovasar 215 gadu jubileju svinēs Seces luterāņu baznīca. Šo nozīmīgo gadskaitli dievnams sagaida agrākajā godībā — četru gadu laikā tas pilnībā atjaunots. Šī darba iniciators un arī īstenotājs ir Seces luterāņu draudzes priekšnieks Alberts Zarāns.
Nokrāsots baznīcas kupols un krusts, atjaunots jumta segums, izremontētas iekštelpas, nomainīti logi — tādi darbi pēdējo gadu laikā paveikti Seces luterāņu baznīcā, un ienācējs dievnamā pārvērtības uzreiz pamana. Tas viss tapis laikā, kad par Seces luterāņu draudzes priekšnieku ievēlēts Alberts Zarāns.
Viņš stāsta: “Vēl nebiju draudzes priekšnieks, kad sapnī redzēju vienu šīs baznīcas logu. Tas bija gaišās krāsās, un tam apakšu rotāja kaut kas zilgans. Kad sākām baznīcu atjaunot, zem logiem atklājām gaišzilu ornamentālu joslu, kura tur bijusi no baznīcas pirmsākumiem. To nofotografējām, pēc tam datorā palielinājām un pēc šablona ornamentu atjaunojām tieši tādu pašu. Nav taisnība, ka zilā krāsa baznīcai nepiestāv — zilā ir Kristus un ticības krāsa.”
Par ticību ne tikai Dievam, bet arī tam, ko darām, šī saruna ar Zarāna kungu.
Vieta atdzimšanai
— Kāpēc nolēmāt sākt Seces baznīcas atjaunošanu?
— Baznīca ir katra pagasta garīgās dzīves pamats, tāpēc arī Secē tā jāatjauno un jāsakārto. Mēs neesam pamesti novārtā garīgi, jo mums ir vieta, kur varam aiziet un sevi pilnveidot, un šī garīgā atdzimšana katram ir nepieciešama. Ja būs skaista baznīca, arī cilvēkiem būs ticība.
— Acīmredzot jūsu ticība ir stipra?
— Mums dzimtā ticība pārņemta no paaudzes paaudzē. Tam sākums ir sievas Kallas vecāmāte. Viņa nomira, kad līdz simts gadu jubilejai bija palicis tikai pusgads. Viņa mēdza teikt: nestrādājiet svētdienās, tāpat jums pietiks! Svētdiena ir pārdomu diena, un, ja svētdienā grib nopelnīt naudu vai paveikt kādu lielu darbu, nekas labs nevar iznākt. Pabarot mājlopus, paveikt sīku mājas soli — tas arī viss. Ja vienu svētdienu veltīsi pārdomām, gaidīsi arī nākamo un sapratīsi, ka svētajai dienai ir īpaša vērtība.
Tagad uz baznīcu iet gan mūsu bērni, gan mazbērni, taču mēs viņiem neko neesam uzspieduši ar varu. Viņiem tas ir pats par sevi saprotams.
— Ar labām domām vien diemžēl nepietiek. Kur ņemat līdzekļus baznīcas remontam?
— Baznīcas īpašumā ir zeme un mežs. Daļu no tā pārdevām un šo naudu arī izmantojām remontam. Ziedoju arī desmito tiesu no naudas, kuru saņēmu par savu izdoto grāmatu par Latvijas pilīm. Es to varēju atļauties un uzskatu: ja nežēlosi citiem, tad arī pašam pietiks.
Palīdz pārliecība
— Jūs strādājat nemanāmi, bez īpašas reklāmas…
— Es to daru sava mērķa, ne atzinības dēļ. Ikvienu darbu darot, nedrīksti sevi cildināt. Mēs ejam ceļu pēc Dieva norādījuma, un, ja palīdz ticība, varam “gāzt kalnus”. Tas, ka cilvēks iet baznīcā, metas ceļos, ir tikai ārēja izrādīšanās, ticībai jābūt iekšējai. Cilvēkiem pietrūkst šīs visvienkāršākās lietas — īstas ticības. Ja tev tāda ir un tu visu dari pareizi, Dievs tev noteikti palīdzēs.
Kāds Jelgavas mācītājs 1931. gadā uzrakstīja “Lielo apsolījumu”, kurā teikts: “Ja kādreiz esam garīgi noguruši un vēlamies atspirdzināties pie skaistām mūzikas skaņām, mums ir tiesības klausīties skaistāko mūziku. Mēs to varam darīt, jo vienkārši to vēlamies. Un mūsu nogurusī dvēsele top atkal atspirdzināta. Kas ir tas, kas Bībelē apsola darīt visu, ko lūdzam? Vai tas nav pats Dievs? Nepārsniedzams gudrībā, neaprobežots spēkā, dievišķs palīdzēt. Tikai brītiņu padomāsim par viņu!”.
— Vai arī jums Dievs palīdz?
— Es jūtu, ka man kāds palīdz. Varu pat teikt, ka viss paveiktais izdevās ļoti viegli. Nebeidzu vien brīnīties par daudzām pārsteidzošām sakritībām. Piemēram, tikko sakārtojām dokumentus un sākām ierīkot baznīcā elektrību, jo līdz 2003. gadam elektrības ēkā nebija. Meistari strādāja, kad baznīcā ienāca toreizējais mežsargs un teica: “Jums turpat pagalmā jāizrok aka, un divu metru dziļumā būs ūdens!”. Ar mazo ekskavatoriņu, ar kuru raka tranšejas kabeļiem, izraka arī aku divu metru dziļumā mežsarga norādītajā vietā, un baznīcā bija arī ūdens! Tā daudz kas atrisinājās it kā pats no sevis, gluži nejauši. Citā reizē strādājām baznīcā, kad ienāca kāds puisis un jautāja, vai baznīcai nevajag nokrāsot torņa krustu — viņš esot tehniskais alpīnists, patlaban strādājot Stāmerienā un pēc divām nedēļām varot būt Secē. Par diezgan simbolisku samaksu viņš to arī paveica.
— Vai tagad viss, ko bijāt iecerējis, ir padarīts?
— Tikko baznīcā iebūvējām krāsnis, lai arī ziemā te būtu silti un mājīgi. Vēl ir sapnis baznīcā ierīkot ērģeles, un tad tā būs gatava!
Svētki baznīcā
— Šovasar baznīcai ir nozīmīga jubileja. Vai to atzīmēsiet?
— Šovasar aprit 215 gadu, kopš uzcelta mūra baznīca. Konversācijas vārdnīcā teikts, ka Secē draudze bijusi jau kopš piecsimtajiem gadiem, pie tam skaitliski tā bija liela draudze. Pirms apmēram 100 gadiem Seces luterāņu draudzē bija ap 2800 cilvēku, diemžēl tagad — ap 40… Tomēr prieks, ka Ziemassvētkos vai Lieldienās dievkalpojumu apmeklē pat līdz 300 cilvēkiem. Tas ir daudz! Diez vai pat visās Rīgas baznīcās ir tik daudz apmeklētāju.
Baznīcā svētkus svinēsim 1. jūlijā, kad paredzēts svētbrīdis un garīgās mūzikas koncerts. Iekārtosim arī izstādi. Fotogrāfijās esam saglabājuši to, kāda baznīca izskatījās pirms tam, kad lietus lija pa balkona stūriem, kā izvedām veselu kaudzi gružu. Gribas cilvēkiem atgādināt, kā te bija agrāk, lai viņi varētu novērtēt, cik jauka un mājīga baznīca ir tagad.
***
Fakts.
Pirmā baznīca Secē būvēta pēc 1567. gada. 18. gadsimta vidū uzcelta jauna koka baznīca, bet tās vietā 1792. gadā tapis mūra dievnams, kurš pēc tam vairākkārt pārbūvēts. Baznīca ir halles tipa ēka ar piebūvētu torni, kuru noslēdz piramidāla torņa smaile. Tās arhitektūrā dominē gotikas formas, baznīcas altārgleznā (autors Uldis Zemzaris, 1995. gads) attēlots Dieva Dēla augšāmcelšanās brīdis.
