Daigas Nāzares dzīvē valda trīs stihijas — mūžīgā jaunība, ūdens un mežs. Šovasar kopā ar divām vistuvākajām draudzenēm viņa vēlas nosvinēt 150 gadu jubileju. Tās, kurām mūžīgā jaunība, to taču var atļauties. Dzimusi pavasarī, bet par savu gadalaiku sauc rudeni, kad apkārt dabā ir visvairāk krāsu.
Pieņemsim, ka ir tāda Likteņa grāmata un tajā ir ierakstīts katram savs stāsts. Kā gan citādi Daiga Nāzare, dzimusi Kuldīgā, būtu nonākusi Vecbebros, mācījusies Saulainē par agronomi, bet par mūža mīlestību kļuvis darbs Daudzeses bērnudārzā “Čiekuriņš”. Zīmīgi, ka arī darbavieta šovasar sasniedz savus zelta gadus — 50.
Stiprā jaunības
draudzība
Kuldīgas klusās ieliņas, Ventas krastus Daiga izbaudīja līdz 2. klasei, bet joprojām viņa saka — esmu kurzemniece! Velk uz turieni, un vismaz reizi gadā jāatgriežas bērnības zemē, Kuldīgā un Rumbas ciemā. “Patīk man piederība šai vietai, apziņa, ka esmu tur dzimusi. Kad esmu tur, gribas apskatīt tās vietas, kas saistās ar bērnību, bet mūsdienās daudzviet vairs nevar piekļūt, saliktas zīmes “Privātīpašums”, ” stāsta jubilāre.
Jaunībā gan, gluži pretēji, gribējās būt pēc iespējas tālāk no mātes un mājām, tāpēc, Vecbebros dzīvojot, profesiju izvēlējās apgūt nevis uz vietas, bet gan Saulaines sovhoztehnikumā. Tieši tur radās draudzība, kas stipra ir joprojām.
Jādomā, kā bērni to dara
Pēc tehnikuma beigšanas Daigu norīkoja strādāt par agronomi Daudzevā. Negāja pie sirds šis darbs, un vēl kāds nelaimes gadījums, avārija pie dzelzceļa tilta, lika pārdomāt turpmāko darba izvēli. Izaudzinājusi dēlu. Viņš jau piekto gadu dzīvo un strādā Anglijā. Kad Daiga varēja atgriezties ierastā darba vidē, pieņēma uzaicinājumu strādāt par auklīti “Čiekuriņā”. Tagad viņa saka — tam tā bija jānotiek. Nevarot iedomāties darām ko citu. Bērnudārzā var izpausties arī viņas viens no talantiem — noformēšana. Krāsas un dažādi dekori te redzami visapkārt. “Nedod man ēst, ļauj tik darīt ko tādu!” smej jubilāre. Patīk viņai zīmēt, griezt, līmēt, izdomāt ko jaunu. Dara pati un māca arī bērniem. Radošā dzirksts piemitusi jau bērnībā. Kamēr mamma bija darbā, mazā Daiga varēja stundām būt viena, dabā, runājoties ar puķēm, skudrām, pētīt visu, kas apkārt.
Kā katrā darbā, arī bērnudārzā visas dienas nav skaistas un saulainas. Tomēr, lai cik lieli būtu bērnu niķi, lai kā nācies bārties, sirds “izkūst”, kad viņi ir mīļi, vēlas, lai samīļo. “Viņi aug, izaug un aiziet, bet līdz pat skolas beigām ir tepat apkārt. Savā starpā jokojam, ka mēs nenovecojam, tikai bērni kļūst vecāki,” saka Daiga. Ikdienā esot tikai gados jaunu cilvēku vidē, arī pašas kā zieds ūdeni, tā audzinātājas jeb, kā tagad sauc, skolotājas uzsūc spēku un pieplūst ar mūžīgās jaunības eliksīru. Bet tas liek domāt līdzi bērniem, jāspēj viņus saprast, jārunā viņu valodā, jāuzzina intereses, jaunākās spēlēs, rotaļlietas. “Nevar teikt, ka viss jaunais ir fui, labs tikai tas, kas bija mūsu bērnībā,” saka jubilāre.
Glābiņu rod
mežā
Kad sabiedrības, sarunu, cilvēku dzīvē ir nedaudz par daudz, jāaizbēg. Glābiņš ir mežs. Tur var pabūt vienatnē ar sevi. Nav jāmeklē kas īpašs, kaut kur tālumā. Lai aizbēgtu no ikdienas, noder arī Daudzevas mežs.
Vasarā, atvaļinājuma laikā, Daiga, visticamāk, būs atkal Madonas pusē — Liezērē. Tur Saulaines gadu draudzenes vasaras māja, kas netālu no ezera, un vai viss atvaļinājums paies, pēc iespējas vairāk esot ūdenī, peldus. Turpat Madonas pusē dzīvo arī otra jaunības dienu draudzene. Sestdien viņas arī būs apsveicēju vidū. Abām vienaudzēm šogad dzimšanas dienas jau nosvinētas, bērni tā vēlējušies, bet kopīgo 150. jubileju viņa gribētu atzīmēt vēlāk trijatā. Daiga cer, ka tas izdosies. Tāpat kā pirms desmit gadiem Madonā. ◆
