Problēma brieda pamazām, bet neatlaidīgi. Ģimenes skandāli notika arvien biežāk, sieva mani nedzirdēja, beigās arī pats sevi vairs nedzirdēju.
Strīdi bija par visu — par bērnu audzināšanu, par ēdiena gatavošanu, par to, ka viņa ir piekususi. Bija arī greizsirdības scēnas. Tā kaite sievai bijusi vienmēr — tā kā esmu izskatīgs vīrietis, dienvidnieka tips (tā teica sieva), jau tas vien lika viņai domāt, ka esmu neuzticīgs. Bet es biju uzticīgs, jo mīlēju sievu un bērnus, savu ģimeni. Laikam esmu vecmodīgs, bet ģimene man ir vērtība. Varbūt arī tāpēc biju tik pacietīgs.Man ir 40, bet sievai 34 gadi, mums ir trīs burvīgas meitas. Es strādāju labi apmaksātu darbu, varu uzturēt ģimeni. Arī sieva strādā, meitenes apmeklē bērnudārzu un skolu, dažādus pulciņus. Liekas, viss ir brīnišķīgi, atliek tikai būt laimīgiem, bet atmosfēra ģimenē liecināja par pretējo. Esmu mierīgas dabas, pats uz nepatikšanām nekad neuzprasos un neskandalēju, visu cenšos atrisināt mierīgā ceļā. Kā jau zināms — miers baro, nemiers posta! Mans pacietības mērs vienu dienu bija pilns — pēc kārtējā skandāla sakravāju savas mantas un devos uz drauga dzīvokli, ko viņš bija ar mieru man izīrēt. Ar sievu izšķīros mierīgi, pateicu, ka man tāda kopdzīve vairs nav pieņemama, un aizgāju. Viņa gan man nopakaļ izkliedza kaut kādus saukļus ar neviennozīmīgu tekstu, taču tas mani neatturēja. Tā man sākās jauna dzīve. Daru, ko gribu, eju, kur gribu, ar ko gribu. Bet izrādās, ka negribas nekur iet, negribas sākt jaunas pazīšanās un arī atpakaļ iet negribas! Ko darīt? Sāku domāt, lasīt internetā, aprunājos ar draugiem. Secināju, ka jāpamēģina kas tāds, ko nekad neesmu mēģinājis, — jāaiziet pie psihoterapeita. Biju dzirdējis, ka dažiem palīdz, dažiem — ne visai. Nolēmu izbaudīt pats, kas ir kas. Pašķirstīju interneta lapas un, šķiet, atradu to, ko meklēju. Pieteicos pie psihoterapeita.Aizgāju. Daktere pieņēma mani omulīgā kabinetā. Es apsēdos ērtā klubkrēslā un pēc pirmajiem jautājumiem sāku stāstīt par sevi, savām problēmām. Biju tā aizrāvies, ka tikai tad, kad psihoterapeite man atgādināja par laiku, sapratu, ka visu laiku biju norunājis. Tik daudz par sevi nebiju runājis nekad, acīmredzot bija sakrājies. Vienojāmies par turpmāko terapijas laiku. Kad sāku apmeklēt ārstu, no ģimenes prom biju jau divus mēnešus. Vēl pēc četriem mēnešiem jutos tik labi, ka varēju sākt domāt par dzīvi, arī jaunām attiecībām. Katru nedēļu tiekoties terapijas sesijās, es atcerējos un pārrunāju savas attiecības ar sievu, vecākiem, atcerējos bērnību, skolas laiku un pārdzīvojumus, kad pēkšņi nomira mamma — lai gan jau biju pieaudzis. Visa mana dzīve pagāja gar acīm, reizēm ārste uzdeva kādu jautājumu, izteica kādu repliku, pieņēmumu vai mājienu. Un es katrā apmeklējuma reizē vēru vaļā arvien jaunas un jaunas durvis. Cik daudz durvju! Un pa visām var ieiet. Vai vajag? Tas jāizlemj pašam.Izrunātas ir lietas, ko it kā jau zinu, bet — ko es par tām domāju, ko jūtu? Kā es izjūtu savus pārdzīvojumus, ko jūtu pret meitenēm un sievu? Kāpēc jūtos tieši tā? Un kā es gribētu justies, lai būtu mierā ar sevi, ar savu lēmumu? Kas man traucē justies labi? Sāku sevi iepazīt arvien labāk un arvien no citas puses. Sapratu, ka dzīve dod man iespēju un es pats esmu tas, kas visu lems.Pie sievas atpakaļ neiešu, noformēšu oficiālu šķiršanos. Manas meitas gan vienmēr būs manas meitenes, lai viņām ir pieci vai trīsdesmit pieci gadi. Beidzot ir radusies interese par dzīvi ārpus darba. Joprojām regulāri eju pie savām meitenēm, konfliktos ar sievu neielaižos un skatos apkārt — varbūt ir kāda, kura spēs dot mīļumu, ko vēlos, mieru un mājas sajūtu.
